“Mēs visi kustamies, pārsvarā savu ķermeni lietojot kā instrumentu, lai paveiktu konkrētas kustības, bet tajā ieklausoties ar somatikas, improvizācijas un citu pašizziņas metožu palīdzību, mēs varam sadzirdēt skaistumu, dziļumu un sajust patiesu mīlestību pret sevi un dzīvi.”

Intervija ar Inesi Upi (tagad Ločmeli) žurnālam ‘Una’ | septembris ’2011

Inese Upe ir radoša personība, kura savu dzīvi jau no bērnības savijusi kopā ar deju un kustību pasauli. Pievērsusies psiholoģijas studijām, lai izprastu sevi un palīdzētu to izdarīt arī citiem. Pašlaik jau radījusi dejas un personības kultūras centru “I-DEJAS MĀJA”, viņa ir tās saimniece un pasniedzēja, kultūras projektu vadītāja, meistarklašu organizētāja, franču psihoterapijas virziena “psiho-organiskā analīze” terapeite, kura ar somatikas un dejas palīdzību ļauj cilvēkiem labāk iepazīt vai pat no jauna atkal atrast sevi.

Dejotprieks pārvēršas sportā

Kustības prieks Inesei Upei bijis jau bērnībā, bet uzsāktā mākslas vingrošanas karjera sporta jomā bija pārāk vērsta uz rezultātiem, lai ļautu izjust patieso dejas burvību. Pati Inese stāsta:”irmā interese par deju man parādījās jau agrā bērnībā, jo bieži pat televizoru mēdzu skatīties, nostājusies baletdejotājas pozā durvju stenderē uz vienas kājas, otru nostiepjot, vērstu uz augšu. Visa ģimene sēdēja mierīgi krēslos, bet man tā bija ļoti ērti. Vecāki pamanīja manas fiziskās dotības, un tā kā Jūrmalā bija iespēja trenēties mākslas vingrošanā, tad jau piecu ar pusi gadu vecumā es sāku ar to nodarboties. Man ļoti patika mākslas vingrošana; nepagāja pat gads, kad piedalījos jau pirmajās sacensībās un īpaši necenšoties ko sasniegt, vienkārši ieguvu pirmo vietu. Tā aizsākās mana sportistes karjera man pašai to vēl neapzinoties. Astoņus gadus trenējos katru vakaru pa trim stundām; arī brīvdienās un svētkos- pirmssacensību laikā, pacietu treneres lamas un vardarbību; pati vēl joprojām līdz galam nesaprotu, kādēļ. Biju sporta meistara kandidāte mākslas vingrošanā un Latvijas čempione mākslas vingrošanā no 1985. gada līdz 1989. gadam, bet, arvien vairāk trenējoties, sapratu, ka tā tiekšanās pēc rezultātiem man liek zaudēt prieku par procesu- vienkārši dejot un izpaust sevi. Aizejot no sporta, nospriedu nopietni pievērsties prāta attīstībai- mācībām, noliedzot ķermeni un visu, kas ar to saistīts.”

 

 

“Pirmā interese par deju man parādījās jau agrā bērnībā,

jo bieži pat televizoru mēdzu skatīties,

nostājusies baletdejotājas pozā durvju stenderē uz vienas kājas,

otru nostiepjot, vērstu uz augšu”

 

Raibie studiju gadi

Inese sāka studēt psiholoģiju Latvijas Universitātē, bet dejotprieku nebija iespējams pavisam aizmirst- jau bakalaura studiju pirmo kursu laikā radās iespēja izpaust sevi dejā, esot aktrisei deju teātra grupā „Baskāji”. Bet par savu izvēli studēt tieši psiholoģiju Inese stāsta:”Man nemaz nebija tādas īstas skaidrības, ko es gribu studēt. Bija vairākas racionālās un viena iracionālā izvēle – psiholoģija, jo tā man vienkārši interesēja. Mani vispār interesē cilvēks. Tomēr izvēlējos šo iracionālo izvēli- psiholoģiju. Es ar patiesu prieku katru dienu braucu uz lekcijām, jo studēju to, kas mani patiešām interesēja. Paralēli ģimenes veidošanai ieguvu bakalaura un maģistra grādu psiholoģijā.” Inese studiju laikā paspēja gan iepazīt sevi, studējot psiholoģiju, gan dejojot, gan izveidot ģimeni, audzināt bērnu, gan izmēģināt racionālu nodarbošanos biznesa vidē. „Studiju laikā un pēc studijām strādāju birojā; īpaši patika darbs personāla vadībā un personāla atlasē. Ja man atkal nāktos iet strādāt uz biroju, tad laikam atkal personāla atlase būtu mana izvēle. Lielākoties esmu strādājusi darbus, kuri man patīk, tādā ziņā esmu dzimusi laimes krekliņā,” uzsver Inese. Psiholoģijas studijas, kuras ietvēra arī filozofiju, Inesei palīdzēja ne tikai iegūt izpratni par cilvēku, bet gūt arī atziņas, kuras palīdz dzīvot un tiekties pēc saviem mērķiem. Lūk, dažas no tām:

„Esi pārmaiņas, kuras vēlies redzēt pasaulē!” (Mahatma Gandijs)
„When the power of love overcomes the love of power, the world will know peace.” (Jimmi Hendrix)
„Ķermenis ir personības fiziskais aspekts, un kustība personību rada redzamu.”
(Mary Starks Whitehouse, dejas terapijas pamatlicēja)
Bet no visām frāzēm Inesei vistuvākā: „Kad Tu radi, Tu jau esi tas, kas vienmēr esi vēlējies būt.”

„Manā skatījumā tas ir pats nozīmīgākais,

ko es kā pasniedzēja un psihoterapeite varu sniegt cilvēkiem –

sava ķermeņa un sevis apzināšanos un iemīlēšanu.”

 

Pieredzes apmaiņa un jaunas atziņas Somijā

Inese nesen atgriezusies no piecu mēnešu garas studiju un pieredzes apmaiņas Somijā, kur Austrumsomijas sporta institūtā Dejas un somatikas pedagoģijas departamentā ieguva pieredzi ar ES Mūžizglītības programmas pieaugušo izglītības apakšprogrammas „Grundtvig” atbalstu. Viņa pati tur arī vadīja nodarbības kontaktimprovizācijā, improvizācijā un terapeitiskajās dejās. Inese atceras: „Gandrīz desmit gadus pa Eiropu braukāju uz meistarklasēm, kuras ietver kustību, improvizāciju un kontaktimprovizāciju (dejas improvizācija, paļaujoties uz gravitāciju un inerci, noturot savstarpējo kontaktpunktu, kas brīvi ceļo pa partneru ķermeņiem. -I.B.). Vienā no tādām meistarklasēm satiku Malkolmu Manningu (Malcolm Manning), ar kuru ilgāk parunājot, sapratu, ka domājam, runājam un pasniedzam vienu un to pašu, tikai viņš to dara ievērojami ilgāk kā es. Viņš ir arī viens no pasniedzējiem Austrumsomijas sporta institūtā dejas un somatikas pedagoģijas departamentā. Toreiz sapratu, ka tā ir vieta, kur vēlos būt. Ar lielu iedvesmu un apņemšanos rakstīju pieteikumu Mūžizglītības programmai „Grundtvig” un manu projektu atbalstīja,” ar prieku uzsver Inese Upe. „Mani visvairāk saista ķermeņa izziņa, tieši cilvēka augums. Tajā ir tāda gudrība! Esot pieredzes apmaiņā Somijā, sapratu, ka mani patiesi interesē somatika. Tā arī principā saskan ar manis pārstāvēto psihoterapijas virzienu psiho- organisko analīzi (psihes un ķermeņa analīze, fr.val.). Somatika ļauj smalki un viegli apzināties savu augumu, tā pārstāv uzskatu, ka prāts un ķermenis ir absolūts viens veselums- tie nav atdalāmi lielumi. Tad, kad es attīstu un izzinu savu augumu, es attīstu un izzinu pati sevi, savu personību. Un tāpat arī otrādi- izzinot savu personību un pamazām  mainot to, var izmainīties arī ķermeņa formas; kas patīkami- visbiežāk izmaiņas ir uz vēlamo pusi. Manā skatījumā tas ir pats nozīmīgākais, ko es kā pasniedzēja un psihoterapeite varu sniegt cilvēkiem – sava ķermeņa un sevis apzināšanos un iemīlēšanu,” paskaidro pasniedzēja.

 

Patīkama pieredze, intereses un hobiji

Inese bieži apmeklē meistarklases un seminārus ārpus Latvijas, lai bagātinātu savu pieredzi un iedvesmotu savu nodarbību dalībniekus. Ik katra meistarklase, kurā viņa bijusi šo gadu laikā, devusi dziļumu viņai pašai un viņas vadītajām nodarbībām. Bet īpaši nozīmīgas šķiet pagājušajā gadā pieredzētās meistarklases. Inese stāsta, ka vienu no tām vadīja Feldenkraisâ  metodes pasniedzējs Malkolms Mannings, bet pēc nepilna pusgada viņa bija meistarklasē pie release dejas tehnikas radītāja Daniela Lepkofa ( Daniel Lepkoff ). „Malkolmu Manningu biju uzaicinājusi arī uz Latviju dalīties ar savām zināšanām un darīšu to vēl. Abi pieminētie pasniedzēji strādā ar ķermeņa apzināšanos; tieši pēc šīm meistarklasēm sapratu, cik daudz tās man devušas- visā pilnībā sajutu sevi savā ķermenī, iekšējo dzīvības spēku, savu vietu pasaulē, savu centru un stabilu zemi zem kājām. Tas ir tik spēcīgi,” atminas Inese. „Arī pati enerģiju smeļos no dabas, tāpēc arī radušās terapeitiskās- Stihiju dejas, lai iemācītu šo spēku sajust arī deju dalībniekiem. Es arvien vairāk iedziļinos stihijās- tās ir it visur un caurauž pilnīgi visu.  Apzinoties stihijas un ar tām strādājot, iespējams mainīt lielas un smalkas lietas. Tas ir viens no instrumentiem sevis pilnveidei. Sava auguma apzināšanās, savas personības apzināšanās, saiknes stiprināšana ar dabu un apkārtējo vidi, pašizziņa caur priekpilnu un bieži vien rotaļīgu procesu- tas ir tas, ko sniedzu cilvēkiem klasēs un praktiskajos semināros. Pēc manis vadītajām nodarbībām redzu, cik starojoši cilvēki aiziet uz mājām, un redzu- tas ir tā vērts,” priecājas Inese Upe.

„Pirms kādiem gadiem, piedaloties kādos saulgriežu godos, mani patiesi ieinteresēja latviešu senā kultūra- saredzēju dziļo jēgu katram rituālam un katram dancim, ko toreiz dejojām. Mani saista Latvijas tradīcijas un to dziļā saikne ar dabas ritmiem, kur atklājas, ka pat senie latvieši arī nodarbojušies ar jogu, jo joga- tas ir dzīvesveids, rūpes par sevi un savu labklājību, tādējādi rūpējoties arī par visu apkārtni. Latviešu kultūra nāk no mūsu senčiem, kuri ir mūsu pašu saknes. Tās izzinot es sajūtu senču spēku un viedumu strāvojam sevī. Studiju laikā un vēlāk esmu ieguvusi zināšanas arī par citu tautu kultūrām un tradīcijām; tās ir ārkārtīgi interesantas, bet man, piemēram, Indija, Ķīna liekas par tālu, par svešu. Man patīk ceļot un iepazīt citas zemes, kultūras, cilvēkus, tomēr vislabāk jūtos savā pašas zemē- šeit ir cilvēki ar to pašu mentalitāti, ar līdzīgu vēsturisko pieredzi, domā līdzīgi man un runā manā valodā” patriotiski izsakās Inese.

Inesi saista radošas lietas- mākslas pasaule no bērnības bijusi viņas ievērības lokā. Paticis gleznot, šūt apģērbus, veidot rotas, vienvārdsakot- radīt. „Tagad gan vairs negleznoju, jo tas prasa laiku un dzīve ir pārāk dinamiska,” stāsta Inese. „Laikam esmu izvēlējusies darīt kaut ko mazliet adekvātāku savam tagadējam dzīvesveidam – dejot, vadīt nodarbības, organizēt un piedalīties meistarklasēs un festivālos. Man patīk radīt- esmu savā dzīvē gan gleznojusi, gan veidojusi sev auskarus no dažādiem akmentiņiem, stikliņiem un gliemežvākiem, gan šuvusi. Man mamma šuva man tērpus mākslas vingrošanai. Kad redzēju, kā tas notiek, sāku arī pati pamazām mēģināt to pašu. Šūšana man palikusi par hobiju, bet dejošana kļuvusi par sirds darbu, kurš iegājis profesionālās sliedēs.”

 

Sapņa realizācija – “I-DEJAS MĀJA”

Ideja par pašai savu ,,I-DEJAS MĀJU” Inesei Upei neradās uzreiz. ,,I-DEJAS MĀJU” izveidoju 2008.gada nogalē, bet doma par to veidojās ilgi- aptuveni četrus gadus. Kad vadīju seminārus reizi mēnesī nedēļas nogalē, man tiem bija nepieciešamas telpas, bet bija grūti atrast atbilstošas, un pārāk  bieži arī vajadzēja tās mainīt,” stāsta Inese. „Bija man arī brīdis, kad jutos izdegusi gan darot algas darbu, gan brīvdienās vadot seminārus – sajutos izvēles priekšā – vai nu nevadīt vairs seminārus un palikt tikai pie biroja darba, vai attīstīt savu radošo darbību tik tālu, lai varu atļauties darīt to, kas man patiešām ļoti, ļoti patīk. Vairāku gadu laikā, vadot nodarbības un piedaloties pasākumos, biju sastapusi daudzus labus pasniedzējus, kuriem bija līdzīga problēma ar nodarbību zālēm. Un tā kādreiz pēc sarunas ar labu draugu, man radās spēcīga iedvesma pamēģināt radīt vietu, kurā zem viena jumta pasniedz vairāki pasniedzēji- telpās, kas radītas dejai. Dejas un personības kultūras centrā „I-DEJAS MĀJA” ir trīs mājīgas deju zāles, kurās pašlaik notiek jau vairāk kā 30 nodarbības; puse no tām- dejas,” atzīst pasniedzēja. Ceļš uz to ne vienmēr bija viegls, bet ārkārtīgi bieži izjūtu gandarījumu par to, ka esmu sapni realizējusi.

Tomēr viss prasa savu laiku. Inesei ir plašs interešu loks, ir vēlme visu paspēt, kā mums visiem. „Es daru daudz un dažādas lietas, tāpēc vairākus gadus esmu bijusi pārslodzē. Man vajadzētu vairākas dzīves, lai es paspētu izdarīt visu to, ko vēlētos. Pašlaik kristalizēju dzīves prioritātes, un viena no tām ir vēlme pēc ģimenes. Esmu savulaik šķīrusies.

Jautāta, kā radās ,”I-DEJAS MĀJAS” devīze, Inese atbild:”Idejas, kas rodas no dejas; dejas, kas rodas no idejas” radās manis vadītajās improvizācijas nodarbībās, kur cilvēki bieži teica, ka viņiem nodarbību laikā rodas dažādas atziņas un idejas, improvizēšanas procesa laikā. Bieži vien idejas nav pat saistītas ar esošajām dejas kustībām, piemēram, var pēkšņi rasties risinājums kādai ieilgušai problēmai. Kā tā? Jo šis process dabīgā veidā aktivizē radošo smadzeņu puslodi un sniedz citādu skatījumu uz ierastām lietām vai iesīkstējušiem neatrisinātiem jautājumiem. Šī devīze radās vēl pirms „I-DEJAS MĀJAS”- redzot, ka ir dejas, kas rodas no idejas, izplānotiem soļiem, kustībām un kombinācijām un ir pretējais process- manās nodarbībās novēroju, ka dejas improvizācija ir tā, kas rada idejas, atziņas un insaitus. Mani aizrauj dejas improvizācija. Patiesībā mēs katru mirkli improvizējam- mēs neko nevaram pilnībā iestudēt vai izplānot, mēs nezinām, kādus vārdus un kā pateiksim pēc desmit sekundēm, kas būs pēc piecām minūtēm, es nezinu, kas būs pēc trijiem gadiem, un tas tikai norāda, ka, patiesībā tas, ko mēs ik brīdi darām, ir- katru mirkli improvizējam. Mēs to varam darīt apzināti, un tikpat labi arī neapzināti, bet tas, ko mēs darām manās nodarbībās, ir improvizācijas spēju un apzinātības raisīšana, kas ļauj būt ar sevi ciešākā kontaktā, baudīt un mazlietiņ vairāk pārvaldīt savu dzīvi,” secina Inese.

 

Attīsta sevi un saņem gandarījumu

„Interesanti, ka cilvēki pārsvarā uzskata, ka es dejoju no rīta līdz vakaram. Bet patiesībā es ļoti daudz laika pavadu pie datora, organizējot un koordinējot aktivitātes „I-DEJAS MĀJĀ”. Tomēr regulāri arī dejoju savam priekam un pasniedzu. Agrāk daudz esmu uzstājusies uz skatuves kā mākslas vingrotāja, dejotāja, aktrise; tagad vairs neizjūtu lielu vēlmi to darīt. Šobrīd es jūtu, ka ar vienu izrādi es varu pateikt kaut ko mazliet un ierobežotu, bet pasniedzot nodarbību, kas, patiesībā, arī ir savā ziņā mana izrāde, es varu sniegt cilvēkiem daudz dziļāk, daudz vairāk, un gandarījums par to ir lielāks,” saka Inese. „Es savās nodarbībās dodu iespēju cilvēkiem pieskarties savam iekšējam potenciālam, izzināt un raisīt to, tādējādi pietuvinoties dzīves kodolam, un tādējādi vairojot savu dzīves prieku. Pasniedzot nodarbības es cilvēkiem spēju sniegt vairāk kā uzstājoties uz skatuves ar abstraktu dejas izrādi. Lai gan arī tas man patīk. Esmu pamanījusi, ka īpaši uzstāties meitenēm patīk līdz apmēram divdesmit piecu gadu vecumam, bet vēlāk viņas, lielākoties, dejo savam priekam, pašizziņai un savai  attīstībai,” bilst Inese. Runājot par īpaši atmiņā palikušu uzstāšanos, tad tā bija Bohumā, Vācijā, kad Inese ar deju grupu piedalījās teātra festivālā 2007.gadā, kad pati arī piedalījās video dejas izrādē.

Inesi Upi ,,I-DEJAS MĀJĀ” visbiežāk var sastapt tieši deju nodarbībās, jo viņa vada vairākas no tām, kurās, kā secina pasniedzēja, viņa attīsta arī sevi un saņem gandarījumu, redzot, ka cilvēki pēc nodarbībām aiziet atplaukuši un ar atziņām bagāti. ,,Pasniedzu kontaktimprovizāciju, tā ir laikmetīgā jeb mūsdienu deja apvienota ar aikido, arī terapeitiskās dejas, kas ir deju terapija, bet vieglākā jaudā. Kompleksākas lietas ir pašizziņas semināri, kas ir auguma un personības studija, un skatuves mākslu laboratorija. Un šajā gadā esmu arī integrējusi savu desmit gadu pieredzi un manis augstu vērtētu kolēģu potenciālu, veidojot „ID kursu”, kurā caur sava auguma un personības izziņas procesu tiek atrasts savs personīgais harizmas un līdera kodols un tad- mērķtiecīgi, bet ar smalku izjūtu strādāts pie tā attīstīšanas. Kursa mērķis ir izzināt sevi, atraisīt savu iekšējo potenciālu un tieši tādējādi sajust sevī savu dabīgo līdera un personīgo harizmas spēku- ļaut veidot sevi par cilvēku, kas var veiksmīgāk vadīt savu nodaļu darba vietā, savu biznesu vai politiku, bet tikpat labi- savu ģimeni un savu personīgo, vienreizējo sava paša dzīvi,” stāsta Inese. Pasniedzēja gan atzīst, ka nodarbības „I-DEJAS MĀJĀ” vairāk apmeklē sievietes- viņas ir tās, kuras tiecas sevi izzināt, pilnveidot, attīstīt, bet Inese priecājas, ka arī vīriešu skaits nodarbībās arvien pieaug.

 

„Es savās nodarbībās

ļauju cilvēkiem pieskarties

savam iekšējam potenciālam.”

Mainības meklējumi, saglabājot patiesās dzīves vērtības

Inese stingri apgalvo, ka viņai grūti panest vienveidību, kas līdzi nes sev garlaicību. „Es esmu cilvēks, kam vajag pārmaiņas. Visilgākās manas aktivitātes ir savu nodarbību pasniegšana- jau septiņus gadus. Pārējos darbos esmu noturējusies ne ilgāk par diviem gadiem- līdz brīdim, kad vairs nav, ko attīstīt. Pasniegšanas jomā es jūtu vēl daudz iespēju, kur pilnveidoties, lai radītu kaut ko vēl dziļāku, bagātīgāku un daudzveidīgāku. Tieši tas sniedz pārmaiņas, un tās uztur mani pie vienas un tās pašas jomas- pie „I-DEJAS MĀJAS”, terapeitiskās dejas un praktiskajiem pašizziņas semināriem, jo cilvēki mainās, es pati attīstos, braucu uz meistarklasēm, es svaigi iegūtās zināšanas integrēju ar esošajām, un man atkal ir kaut kas jauns, ko dot nodarbībās gan „I-DEJAS MĀJĀ”, gan viessemināros ārpus tās. Šovasar vadīju somatikas un improvizācijas meistarklases deju pasniedzējiem, teātra improvizācijas pasniedzējiem, jauniešiem Viestura Dūles radītajā „Vispusīga intelektuālās attīstības pilotskolā” un citās nometnēs un festivālos „POSITIVUS” un „Give & Get”. Šīs izmaiņas rada stabilitāti, ka šādi es varētu turpināt visu mūžu,” spriež Inese.

Kad Inese vada deju nodarbības arī ārpus „I-DEJAS MĀJAS” telpām, tās mēdzot notikt arī, esot tuvu pie dabas. ,,Fantastisks piedzīvojums šovasar bija Stihiju dejas vadīšana pļavā, nometnes ietvaros. Mums bija zāle zem kājām, augšā debesis un apkārt mežs,” ar saviļņojumu atceras pasniedzēja. Šādi mirkļi Inesi Upi atgriež pie viņas ilgstošas, bet vēl nerealizējušās idejas – „Nākotnē man ir vēlme veidot „I-DEJU LAUKUS”, lai tie būtu pietiekami tālu no pilsētas kņadas un pietiekami tuvu dabai. Inese atzīst, ka viņai ir pavisam reālistiskas vīzijas, kā un ar ko šo vietu piepildīt, bet vēl nav nekāda reāla materiālā potenciāla lai to realizētu- ne zemes, ne mājas laukos pie jūras, ne resursi, lai visu atbilstoši iekārtotu, tāpēc šī ideja vēl gaidot savas brīnišķās realizācijas mirkli.

 

,,Mēs visi kustamies,

pārsvarā savu ķermeni lietojot kā instrumentu,

lai paveiktu konkrētas kustības,

bet tajā ieklausoties ar somatikas, improvizācijas

un citu pašizziņas metožu palīdzību,

mēs varam sadzirdēt skaistumu, dziļumu un

sajust patiesu mīlestību pret sevi un dzīvi.”

Jautāta par dzīves svarīgākajām vērtībām, Inese atbild: ,,Man ir svarīgas trīs vērtības – mīlestība, kas caurauž visu, dzīvesprieks un apzinātība.” Viņai liekas nozīmīgi gan pašai būt saskaņā ar savu augumu, gan sniegt iespēju arī citiem to sajust. Pasniedzēja uzskata, ka „mēs visi kustamies, pārsvarā savu ķermeni lietojot kā instrumentu, lai paveiktu konkrētas kustības, bet tajā ieklausoties ar somatikas, improvizācijas un citu pašizziņas metožu palīdzību, mēs varam sadzirdēt skaistumu, dziļumu un mīlestību pret sevi un dzīvi. To es arī novēlu cilvēkiem – spēt ieklausīties savā ķermenī- tas daudz stāsta, tā ir mūsu intuīcija.”

 

 

žurnāliste Ingrīda Beķere | žurnāls ‘Una’ | septembris ’2011