Ievadam. Augums nemelo

Kad pabeidzu profesionālās studijas uz augumu orientētajā psihoterapijā “Psiho-organiskā analīze” drīz vien meklēju dziļākas iespējas, kā terapijā strādāt ar ķermeni, jo, lai vai kā, tomēr šai pieejā uzmanība uz psihi dominēja pār ķermeni vairāk kā man personīgi gribētos

Bet galvā mēs esam jau tā pārāk daudz, un runājot sesijās mēs to nemazinām. Un mana pārliecība, ka “augums nemelo” spēcinājās ar katru manis vadīto grupas kustību semināru, ar katru sesiju, kurā iekļāvu kustību vai pieskārienu- cik ļoti prāts māk samelot, īstenību slēpjot ne tikai no terapeita, bet arī no sevis paša, tā mazinot terapijas jaudu, jo maldīgi sekojot prāta pārliecībām (un prāts ir baigais viltnieks!;), varam skaisti nokāpt no īstenības ceļa

Prakses vairāku gadu ilgumā ar dažiem klientiem esam skumji iesmējuši par sevi, kādā brīdī atskatoties atpakaļ- ka, patiesībā, ar runāšanu labi esam ‘aizmuļļājuši’ jeb iebremzējuši procesu uz pāris mēnešiem; ar citu- arī ilgāk. Tādējādi- asākie prāti sapratīs- ka esam zaudējuši laiku un arī naudu. Bet ne mazāk svarīgi- cerību laiku uz transformācijas procesu…

Atceros vienu jauku sesiju pirms vairākiem gadiem, kur kliente bravūrīgi sesiju iesāka ar “es esmu atlaidusi kontroli! Es uzticos!”. Mēs paspēlējāmies ar kādu uzdevumu, aizgūtu no Kontaktimprovizācijas, un sapratām, ka “prāts gribēja un prāts noticēja”, bet ķermenis nemelo- brīvi atlaist rokas un uzticēties, ka viss būs kārtībā tā arī īsti nesanāca. Turpinājām strādāt. Balstoties uz patiesību

Kas notiek online sesijās, kad es nepieskaros klientam?

Pieskāriens (paša), kustība (dabīgi vingrinājumi), uzmanība uz augumu, elpu un sava paterna* izzināšana (gan mentāli, gan emocionāli, gan fiziski ķermenī) ir un paliek neatņemamas sesijas sastāvdaļas. Tikai- jūs esat savā personīgajā vidē, datora priekšā

Sesijas notiek, galvenokārt, guļus vai stāvus kājās, jums esot atģērbtam līdz apakšveļai vai pieguļošās drēbēs, lai varu redzēt ķermeņa kustības un reakcijas

Katrā sesija mēs skaram kādu no izvēlētā paterna aspektiem un to izstrādājam- gan mentāli izrunājot, gan izzinot, kas emocionāli ar jums notiek dotā paterna laikā, gan, protams- kā turat šo paternu savā augumā, ko tas jums nodara, kā arī, protams- kā no tā atbrīvoties. Tātad- sesija notiek caur pieredzi visos 3 pamatplānos (mentāli, emocionāli, fiziski)

Ar ko online sesija spēj būt labāka par klātienes sesiju??

Grinberg metodē klients tiek uzskatīts par brīvu cilvēku, un brīvība nozīmē arī atbildību- klients atnāk uz sesiju, lai kaut ko iemācītos (“It’s a learning process“, Avi Grinberg), nevis, lai kāds no ārpuses viņu dziedinātu. Tā lietas notiek ilgtspējīgāk. Iegūtie rīki paliek cilvēka paša rokās, un atbildība par to lietošanu- tāpat

Tiešsaistes sesijās, kur terapeits fiziski nepieliek savu roku klientam, labi apjaušams, ka klients pats savus paternus savulaik ir radījis un pats no tiem spēj arī atbrīvoties. Pagaist pirmajās klātienes sesijās ierasti uzradusies maģija, ka es ar savu roku pieskārienu esmu jūsu problēmu jums noņēmusi. Nea- paši, paši savas laimes kalēji!;)

Savos mājas apstākļos online sesijās ar manu nelielu radošu iejaukšanos, arī atrodas paša personīgie rīki, kā sev palīdzēt

Vairāki mani klienti, kas nav pieredzējuši online sesijas ar mani, turpina uzskatīt, ka sāls ir manās rokās. Nē, vara ir klientu pašu rokās. Es tikai palīdzu

Nebīstieties!

Covid laiks palīdzēja man nomest vienu lielu, gadiem spēcinātu aizspriedumu- ka ‘caur datoru’ terapija nav iespējama– kad paprovēju, izrādījās, ka tas sanāk ne sliktāk…savā ziņā/šķautnē pat spēcīgāk, nekā klātienes sesijās.

Sesijas atmosfēras tveršanu un apzinātu nojaušanu par to, kas ar jums notiek sesijas laikā, esmu mācījusies 12 garos, intensīvos moduļos pie paša Avi Grinberga, un mācības tiek turpinātas ar regulārām tiešaistes tikšanām, kur tieši Covid pandēmijas laikā tikām apmācīti un spēcināti, kā atbalstīt klientus attālināti un kā visefektīvāk strādāt online vidē

.

* Paterns
ir kā raksts, kā musturs, kā režģis, kuru savulaik esam apzināti vai neapzināti radījuši, lai izvairītos no emocionālām vai fiziskām sāpēm vai arī bailēm. Šis radītais musturs caurauž visu mūsu būtību- tas dzīvojas gan mūsu domās, gan jūtās, gan mūsu mājās- fiziskajā ķermenī. Lai spētu atbrīvoties no paterna, tas no sākuma jāizzina. To mierrrīgi iespējams izdarīt arī tiešsaistes sesijās
.
Reāla paterna piemērs #1:
kad lekcijās kko sāku nesaprast, es sasprindzinu acis, pavelku kaklu mazliet uz priekšu, sasprindzinu ausis it kā mēģinot labāk saklausīt. Elpu padaru klusāku, lēnāku, it kā mēģinot novērst auguma radītās skaņas, lai labāk saklausītu; tā kļūst sekla, elpoju tikai augšdaļā. Pleci un elkoņi iespringuši. Trakākais- jo vairāk šādi cenšos, jo dullāka kļūst galva- jo mazāk saprotu, uztvertie vārdi it kā sabirst vienā masā- nav sakārtojami pa loģiskiem, saprotamiem teikumiem. Ja tomēr spītīgi cenšos, galva kļūst it kā tukša- pat šo vārdu vairs nav- tā vispār nespēj domāt; gribas blenzt jebkur un tur arī palikt. Emocionāli jūtos kā lūzeris, zaudētājs- neko nesaprotu un nekas man nesanāk- pa daļai padodos, pa daļai vēl, pēc inerces, cenšos, bet bezcerīgi. Tā arī jūtos- bezcerīgi.
Reāla paterna piemērs #2
Kad saņemu aizrādījumu, tas var būt arī ieteikums- es sajūtos nepareiza, nepieņemta, nu, principā jau- man vienkārši ir kauns. Bet tas nav tik vienkārši- to ir grūti panest. Tad, lai to nejustu, es vai nu attaisnojos ar saviem argumentiem, vai arī dusmojos uz aizrādītāju, paralēli to mēģinot slēpt zem smaida un frāzēm “vai, paldies par ieteikumu! Vērtīgi!”, vai visu kopā;) Krūtīs esmu sažmiegusies- pleci it kā pietuvojas viens otram- kļūstu šaurāka. Žoklis un acu skatiens saspringuši, it kā iesaldēti. Diafragmā ir tāds kā ciets bumbulis, es nevaru paelpot dziļāk zem tā. Zemāk (vēderu, kājas) īsti nejūtu; nejūtu, protams, arī balstu zem kājām. Ja pārspīlē manu izjūtu, tad man ir bail, ka mani izraidīs par to, ka neesmu bijusi atbilstoša, un palikšu viena, pavisam viena, nevienam nevajadzīga. Zinu, izklausās bērnišķīgi, bet tā ir ļoti, ļoti dziļi atsvešinoša izjūta. Es it kā neesmu vairs daļa no pasaules tai brīdī
Reāla paterna piemērs #3
Pirms aizmigšanas, kad mājās viss jau ir kluss, es tomēr, gribot negribot, ieklausos katrā troksnītī. “Vai bērni elpo, vai visi dzīvi”- tā laikam būs tā galvenā doma, kas pilnīgi nepamatoti šaudās pa galvu katru vēlu vakaru. Fiziski ko es daru? Savelku plecus uz augšu, kaklu ievelku iekšā; acis ir aizvērtas, bet saspringtas- nevaru tās atslābināt. Ausis, protams, saspicētas, kas arī ir saspringums. Pirksti kaut ko grib knibināties. Elpoju sekli, burtiski, krūšu augšdaļiņā, un arī klusām.

[Strādājot tālāk, kliente apzinājās, kā šai paternā viņa tur tonusā arī visu auguma apakšdaļu, un blakus šausmu bailēm par ģimenes locekļu dzīvību ir arī cerība būt atkal varenai- arī šonakt, tāpat kā vienu (vienu!) nakti pirms 9 gadiem, pateicoties šādai uzmanībai, laicīgi bērnu aizvest uz slimnīcu. Situācija sen beigusies; paterns – palicis, un tramda naktsmiegu tiktāl, ka kliente iedzīvojusies veģetatīvās distonijas simptomos]

.

Lasiet plašāk par Grinberg metodi te