“Kustība kā terapija” online grupas sesijā devu it kā vienkāršu uzdevumu:
kad izelpojam, saspiežam lūpas un žokli;
ieelpas veicam lielas, plašas.
Katrā izelpā muti un žokli saspiežam pa savam- dažādojam, spēlējamies ar variantiem
Drīz pēc tam epastā saņēmu šādu atgriezenisko saiti ar jautājumu:
“Nekad tā nebija bijis, bet pēc vingrinājuma man kļuva slikta dūša, kas nemazinājās līdz pašām (sesijas) beigām. Vai tas ir labi, tādā nozīmē, ka notika kāds process vai nemaz nav saistīts ar nodarbību? Nezinu, daudz par to domāju, jo šāda ķermeņa reakcija nav man raksturīga. Tā, lūk. Bet citādi man ļoti patika!“
Atbildu:
Tā ir ļoti, ļoti normāla parādība- bieži cilvēkiem tā var notikt. Līdzīgi var būt, ja mutes kustināšanas vieta būtu acis vai žoklis, vai mēle. Te labi redzama saistība starp muti un diafragmu (tās savilktību, hronisku tonusu)
Saistība starp to, kā simboliski, ‘gribas vemt’, bet to bloķējam- ‘turam muti’. Jeb vēl citiem vārdiem- jūtam riebumu (sliktās dūšas sajūta liecina par šīm jūtām), bet to neizsakām/bloķējam, kas, visdrīzāk, ir paterns. Daudziem tāds ir. Pārāk daudziem…
Daudzi no mums agri iemācījušies apspiest jūtas, ko sauc par riebumu. Daudzi tādas pat vairs nespēj sajust (bet tas ir atgūstams)
Priekš kam riebumam būt? Tās ir vienas no iedzimtajām jūtām, kuras norāda uz pretestību- uz to, ka negaršo, negribu, par daudz, smird uc. informācija, kas norāda uz to, ka man šis neder. Riebumu ir vērtīgi atpazīt- tas ir labs suflieris (ķermenis/zemapziņa informē prātu) par to, kas mums neder, nav labs, nav pieņemams
Ja nu (ja nu) esi gatava ar šo paterna daļu pastrādāt vēl- ļoti silti iesaku pirmajā vietā likt elpošanu un tikai tad- cenšanos šķobīt muti:) Tā vajadzētu būt daudz labāk. Citādi (kā grupas sesijā) var sanākt šo paternu pacelt apziņā (caur sliktās dūšas sajušanu), bet neko labu ar to neizdarīt.
Elpošana primāri ir tā atslēdziņa
.
.
.
