Ķermenis kā instruments, kurā der ieklausīties

Mūsdienu cilvēks bieži dzīvo ārpus sava ķermeņa. Domās, ekrānos, pienākumos, plānos. Un tikai tajā brīdī, kad ķermenis sāk runāt skaļāk- ar spriedzi, nogurumu vai sāpēm- mēs pēkšņi atceramies, ka tas vispār ir.

Latvijas Radio sarunā somatiskās pieejas kontekstā par to runā somatiskās psihoterapijas speciāliste Inese Upe un klīniskā un veselības psiholoģe, eksistenciālās psihoterapijas speciāliste Jolanta Bogustova (lasi par Jolantas “Cuddling” Somatikas Forumā). Tā ir saruna ne tikai par ķermeni, bet par to, kā mēs dzīvojam- un cik lielā mērā vispār esam kontaktā ar sevi. Zemāk atziņas no sarunas, kā arī iespēja noklausīties to pilnā garumā. Interviju vada Latvijas Radio raidījumu “Kā labāk dzīvot” un “Vai tas ir normāli” vadītāja Kristiāna Lapiņa.

Noklausies pilnu sarunu: https://www.youtube.com/watch?v=dUaO6Xp3Klc

Lasi arī LSM rakstu un klausies audio ierakstā: https://www.lsm.lv/raksts/dzive-stils/veseliba/23.02.2026-psihoterapijas-specialiste-kermenis-ir-instruments-kura-der-ieklausities.a634916

Ķermenis kā atgādinājums par realitāti

Sarunā vairākkārt atgriežas doma, ka ķermenis ir tas, kas mūs nepārtraukti atgriež realitātē. Kamēr digitālajā telpā vai savās domās mēs varam justies gandrīz bezgalīgi un abstrakti, ķermenis atgādina, ka esam šeit un tagad, ka esam laicīgi un ka dzīve notiek nevis caur domām par pieredzi, bet caur pašu pieredzi.

Prāts spēj klīst- analizēt pagātni, modelēt nākotni, interpretēt notikumus. Taču ķermenis vienmēr paliek šeit: sajūtās, elpā, reakcijā. Un tieši šī tiešā pieredze ir tas, kas mūsdienu cilvēkam bieži pietrūkst. Mēs varam daudz domāt par dzīvi, bet dzīvošana pati notiek caur ķermeni. Šī apziņa nav tikai filozofiska- tā ietekmē to, kā mēs izvēlamies dzīvot.

Dzīve “no galvas”

Sarunā iezīmējas arī ļoti pazīstama mūsdienu tendence- mēs arvien vairāk dzīvojam “galvā” jeb prātā. Mēs analizējam, plānojam, interpretējam, mēģinām sev izskaidrot savas reakcijas un meklējam loģiku tajā, ko piedzīvojam. Taču vienlaikus arvien mazāk paliek vietas tiešai sajūtu pieredzei.

Rezultātā ķermenis kļūst par fonu, nevis informācijas avotu. Un tikai tad, kad tā signāli kļūst pietiekami skaļi- spriedze, sāpes, nogurums, trauksme- mēs sākam klausīties. Līdz tam bieži dzīvojam automātiski, it kā atdalīti no sava fiziskā esamības slāņa.

Kas ir somatiskā pieeja?

Somatiskā pieeja balstās vienkāršā, bet dziļā idejā: prāts un ķermenis nav atdalāmi. Tā piedāvā atgriezties pie ķermeņa nevis kā objekta, ko lietojam vai pārvaldām, bet kā pieredzes telpas, kurā dzīvojam.

Vārds soma apzīmē apzinātu būšanu augumā- ķermeni, kas tiek piedzīvots no iekšpuses. Tas nozīmē būt kontaktā ar sajūtām, uztvert ķermeni kā informācijas nesēju un izmantot uzmanību kā instrumentu. Šī pieeja var izpausties dažādos veidos- elpošanas praksēs, kustībā, terapijā vai apzinātības darbā ar sajūtām, taču visos gadījumos tās pamatā ir viens princips: ķermenis un prāts tiek skatīti kā viens veselums.

Vairāk par “somatiku” lasi šeit: https://somatika.lv/par-somatika/kas-ir-somatika/

Ķermenis nemelo

Viens no centrālajiem sarunas punktiem ir ļoti tieša atziņa: mēs varam samelot ar prātu, bet ne ar ķermeni.

Prāts spēj racionalizēt, izskaidrot, pielāgoties un izvairīties. Tas var palīdzēt izdzīvot, bet reizēm arī attālināt mūs no realitātes. Savukārt ķermenis reaģē uzreiz. Tas saspringst, ja jūtas nedroši, sastingst, ja nespēj kustēties līdzi pieredzei, nogurst, ja tiek pārslogots, un signalizē daudz agrāk, nekā mēs to sākam apzināties.

Tieši šī ķermeņa “vienkāršība” padara darbu ar to tik efektīvu. Tas palīdz apiet mentālos apļus, kuros cilvēki bieži iestrēgst klasiskā sarunu terapijā, un atgriezties pie kaut kā tieša, reāla un nepastarpināta.

Uzmanība kā instruments

Sarunā nozīmīga vieta ir piešķirta uzmanībai. Nevis kā abstraktai idejai, bet kā praktiskai prasmei.

Inese Upe uzsver, ka uzmanības vēršana uz ķermeni ir īsceļš uz tagadni. Un tieši tagadne ir vienīgais punkts, kur iespējamas izmaiņas, izvēle un transformācija. Kur mēs vēršam uzmanību, tur sāk veidoties apzinātība, un tieši tajā parādās iespēja kaut ko mainīt.

Bez šīs apzinātības mēs bieži dzīvojam automātiski- atkārtojot vienus un tos pašus modeļus, ierastas reakcijas un iekšējos scenārijus, pat to nepamanot.

Vairāk par darbu ar paterniem un to mainīšanu vari uzzināt Grinberg metodes® sesijās, kā arī mācoties par tās praktiķi: https://somatika.lv/grinberg-metode/

Kāpēc tas ir svarīgi šodien?

Somatiskā pieeja šobrīd kļūst arvien aktuālāka, jo mūsu dzīves ritms mūs dabiski ved prom no ķermeniskās pieredzes. Mēs dzīvojam arvien digitālāk, piedzīvojam lielāku stresu, esam nepārtrauktā kustībā un informācijas pārpilnībā. Lielu daļu laika pavadām ārējā fokusā- ekrānos, pienākumos, komunikācijā, plānošanā.

Šādā kontekstā ķermenis bieži kļūst par pēdējo vietu, kur atgriezties. Un paradoksāli- jo vairāk dzīvojam “galvā”, jo vairāk ķermenis prasa uzmanību. Tāpēc somatiskā pieeja kļūst svarīga nevis tikai kā teorija vai nišas prakse, bet kā ļoti praktiska nepieciešamība.

Noslēgumā

Varbūt šī saruna neatklāj neko pilnīgi jaunu. Drīzāk tā atgādina par kaut ko ļoti vienkāršu, bet bieži aizmirstu: augums nav tikai transportlīdzeklis vai līdzeklis, ar kuru pārvietoties un funkcionēt. Tā ir vieta, caur kuru mēs vispār pieredzam dzīvi.

Un iemācīties tajā ieklausīties nozīmē ne tikai justies labāk. Tas nozīmē dzīvot apzinātāk, būt tuvāk sev un veidot citādas kvalitātes attiecības ar savu dzīvo pieredzi.