Pirms gadiem, vēl Rīgā, dzīvojot pārstrādāšanās režīmā, piefiksēju- kad pārāk bieži pērku biezpienmaizes, tā ir zīme, ka man sevis jau ir žēl- man nepieciešams pievērst vairāk uzmanības pašaprūpei. Biezpienmaize ir kļuvusi par simbolu manā dzīvē. Tiecos tās ēst kā mazo svētku ēdienu, ne pārslodzes ēdienreizi

Nevērība jeb pamešana novārtā (neglect)

ir pieredze, kad ilgstoši neesam saņēmuši gana uzmanības, rūpju, aizsardzības vai atsaucības uz mūsu vajadzībām.

Pieaugušamībā mēs turpinām šo pamešanu paši pret sevi

Kā es sevi atstāju novārtā?
Kā es ignorēju savas vajadzības? – Miegu, ēšanu, aiziešanu uz tualeti, pabūšanu vienam, zobu iztīrīšanu, apskāviena palūgšanu un saņemšanu, paraudāšanu, kad visa ir par daudz, laika atlicināšanu saviem vaļaspriekiem, kas piepilda un iedvesmo …

Savu pamatvajadzību necienīšana noved pie nelaimīguma,

kas katram var izpausties dažādās formās. Ierastiem/moderniem vārdiem izsakoties- tas ietekmē mūsu nervu sistēmu- mēs nespējam just jaukās, patīkamās jūtas, jo priekšplānā ir (pamatota!) neapmierinātība.
Kādās formās Tev izpaužas savu vajadzību necienīšana?
– Īgnums, rūgtums, viegla ievainojamība, trauslums, aizkaitināmība, emocionālais nogurums, nemotivētība, nespēks, nespēja kaut ko darīt, pārēšanās, pārāk ilga gulēšana, dzēlīgu komentāra izteikšana vai rakstīšana, norobežošanās no citiem, stundām ilga seriālu skatīšanās, citas atkarības, …

Lai sadzīvotu ar sevis pamešanu,

mēs varam:
A) samazināt vajadzību sajūtu. Ja atkārtoti piedzīvojam, ka mūsu vajadzības netiek sadzirdētas, mēs varam sākt- nejust vajadzības, neprasīt palīdzību, negaidīt atbalstu, nepaļauties uz citiem.
Tas samazina vilšanos. Samaksa par to- attālināšanās no sevis.

B) kļūt pārlieku pašpietiekamam. Spēja visu izdarīt pašiem, neprasīt palīdzību, izturēt daudz vairāk nekā citi. Tas var šķist spēks, bet aiz tā var slēpties pārliecība: ‘uz nevienu nevar paļauties’, ‘neviens man nevar/negrib palīdzēt’.

C) Samazināt jūtīgumu. Ja sāpes par nesaņemto ir pārāk lielas, augums var samazināt kontaktu ar ilgošanos, skumjām, vajadzībām, ievainojamību. Mēs varam just tukšumu, atsvešinātību, vienaldzību, grūtības sajust, ko mēs vispār vēlamies.

Ko darīt?

A) Mācīties pamanīt savas vajadzības: nevis ko citiem vajag, bet- ko es jūtu, ko man vajag, ko un kā es gribu? Un nākamais solis pēc pamanīšanas- tiekties tās cienīt un pēc iespējas aprūpēt;)

B) pamanīt paš-pamešanu: kur un kā ignorēju nogurumu, neievēroju savas robežas, neatļauju sev saņemt palīdzību, turpinu izturēties pret sevi tā, kā kādreiz izturējās pret mani?
Silts ieteikums- ņemam šo ne kā pārmetumu vēsturei, bet novērojumu tagadnē.

C) Trenēt spēju saņemt.  Īpaši tiem, kam vieglāk dot, nekā saņemt. Īpaši veselīgi tiem, kam ir vieglāk palīdzēt, nekā lūgt palīdzību. Īpaši noderīgi tiem, kam rūpēties par citiem ir vieglāk, nekā ļaut rūpēties par sevi pašu.

Dziļākais ievainojums

nav tas, kas ar mums noticis,
bet tas, ka esam iemācījušies pārstāt klausīties sevī.
Un Grinberg metodes uzskats- pieaugušamībā šo mēs varam ņemt savās rokās un mainīt

Dziedināšanas ceļš-

atgūt spēju:
– just vajadzības,
– atzīt tās,
– paust tās,
– aprūpēt tās,
un palikt kontaktā ar sevi arī tad, kad pastāv risks netikt sadzirdētam

Grinberg metodē

nevērība pret sevi tiek pakāpeniski dziedēta caur ieklausīšanos augumā, sajūtās, savās fiziskajās un emocionālajās vajadzībās. Apzinoties, ko man vajag un sākot to integrēt savā ikdienā, mēs pakāpeniski atgriežam sevī veselīgu attieksmi pret sevi.
Pašcieņa nāk līdzi pašsaprotami.
Bet kad sesijās pamatīgāk pieķeramies sevis pamešanai novārtā, mēs tiekamies arī ar visjaudīgākajām jūtām, kuras visjaudīgāk esam iemācījušies apspiest- ar šausmu bailēm, izmisumu, niknumu un skumjām. Arī tās ir jūtas, kas bāzējas senos notikumos, tāpēc Grinberg metodē tās tiek sauktas par ‘vecām bailēm’ (old fear). Labā ziņa šajā- tas sen jau ir noticis (‘un vairs nav taisnība’;), atliek tikai cieņpilni ieskatīties tām acīs, ļaut izjust, kā augums tās gadiem ir turējis un apzināties, kā tās pakāpeniski atlaist

Šis ir viens no vairākiem rakstiem rakstu sērijā, kas izklāsta šo tēmu detalizētāk
bet
atceramies- lasīt un gūt informāciju ir vērtīgi, bet “trying to understand trauma is weak” jeb “saprast traumu ir vāji”. Ja jūti, ka vēlies izstrādāt savu traumas pieredzi, gatavojies uz pacietīgu, ilgu, sirsnīgu un kaismīgu procesu caur augumu. Latvijā pieejamie Grinberg metodes praktiķu kontakti sastopami te

Tēmas turpinājumā-

#1 ievads tēmā no Grinberg metodes® skatpunkta | #2 Pamattrauma
Nākamās tēmas: atslēgšanās/disociācija | bailes, šausmas | dusmas, niknums | skumjas | griba kā būšana vienotā veselumā

Lasi plašāk par Grinberg metodes® procesu, sesijām

Lasi plašāk par pirmajām Latvijā Grinberg metodes® profesionālajām mācībām

Par raksta autori, Inesi Upi, somatiskās psihoterapijas speciālisti, sertificētu Grinberg metodes® praktiķi un pasniedzēju