Auguma apzināšanās, prāta-ķermeņa-jūtu līdzsvarošana.
Sevis pieredzēšana, izzināšana, pieņemšana.
Praktiskas metodes praktiskai dzīves kvalitātes maiņai
Terminu ‘somatics‘ 1976. gadā ieviesa profesors un teorētiķis Thomas Hanna, un tas ir kļuvis par kustību izpētes un ķermeņa darba (bodywork) jomu, kas palīdz izzināt caur personīgo pieredzi (experiential learning) auguma iekšējās fiziskās sajūtas, uztveri un pieredzi. Apzināti.
Mums katram ir augums- ķermenis, prāts un jūtas. ‘Augums’ = tas, kādi esam izauguši jeb tas, kāda ir mūsu pieredze. Somatikas praktiskajos pieredzes semināros mēs to izzinām caur visām trijām tā izpausmēm. Veselība = veselums (wholeness). No somatikas skatpunkta- pieredzot sevi visā veselumā mēs esam tuvāk veselībai, kurā dzīvo gan iekšējais miers, gan daudziem no mums tik vēlamā harmonijas izjūta.
Somatikas pieeja pārstāv maigus, rūpīgus un cieņpilnus pašizziņas procesus, lai atgrieztos Mājās – savā ķermenī, pie sava kodola, tuvoties savai autentiskajai identitātei.
Iepazīstot īsteno, autentisko sevi arī attiecības ar citiem un pasauli apkārt kļūst vieglākas, pieņemošākas, aizraujošākas, drosmīgākas, radošākas. Īstenākas. Autentiskākas.
Vairumam no mums prāts dominē pār jūtām un ķermeni, kas izjauc dabīgo līdzsvaru un rada grūtības, slimības vai citas problēmas sevī pašā vai ar citiem. Somatikas semināros praktiski iepazīstam dažādas būtiskas pieejas, kas ļauj apzināties, kur meklējamas mūsu problēmu saknes un piedāvā idejas un tehnikas, kā tās risināt
“Somatika- tas ir par prāta, ķermeņa un jūtu atkal-apvienošanos vienā veselumā. Mēs visu laiku esam vienots veselums, bet ikdienas rīcībās vairums no mums ļaujas ‘sadalīties’, piem., steigā aiziet prātā, aizmirstot par savu fiziskumu. Kad esam atkal-apvienojušies, visbiežāk to pieredzam kā to meklēto harmonijas, laimes sajūtu, to “viss ir kārtībā, jau saknē” izjūtu.
Un tas panākams caur gana vienkārši izpildāmiem un praktiski pieredzamiem (experiential) apzinātības uzdevumiem”
Inese Upe, auguma psihoterapeite, somatikas pārstāve
Ineses Upes komentārs par somatikas būtību–
Ķermeņa padarīšana par objektu ir mūsdienu kultūras fenomens. Kopš R.Dekarta laikiem, 17.gadsimta,
ķermenis/viela/matērija un prāts/jūtas/dvēsele ticis atšķirts, nosakot, ka prāts ir pārāks, un ķermenis ir tam, lai to lietotu, kontrolētu un pakļautu.
Šis skatpunkts, kas mācīts kopš bērnības nu jau gadsimtiem, vairākās paaudzēs, liek mums zaudēt balansu, zaudējot pamatus zem kājām gandrīz vārda tiešajā nozīmē- zaudējot subjektīvo patiesu esamības sajūtu un spēju īsteni iesakņoties šai pasaulē. Psihoterapijā to sauc par inkarnāciju; latviskojot- par iemiesošanos.
Iemiesotība (embodiment), kas tiek saukta arī par sazemētību, ietver sevī tagadnes izjūtas veicināšanu caur apzinātības attīstīšanu, ieklausoties ķermenī, informācijā, ko tas sniedz, tādējādi dodot iespēju atgriezt līdzsvaru starp prātu un ķermeni un integrēt tos vienotā veselumā.
Būt inkarnētam/iemiesotam/sazemētam nozīmē attīstīt pašpieņemšanu, pašcieņu un mīlestības pilnas rūpes par sevi. Un tādējādi arī attiecības ar līdzcilvēkiem veidojas vieglākas un harmoniskākas. Es to visbiežāk saucu par atgriešanos sevī vai tikšanos ar savu kodolu. No sevis kā objekta (kas jālieto un jāpārvalda) mēs pārtopam par sevi Sevi. Bez tā mēs jūtamies atstāti, ievainoti, sadrumstaloti, bieži vien nobijušies, aizkaitināti vai pazaudējušies un nespējīgi piepildīt savu patieso potenciālu izaugsmes pilnai un radošai dzīvei.
Somatika ir skatījums uz cilvēku, personību kā vienotu veselumu (holistiskā/wholistic pieeja). Somatikas skatpunkts- redzēt personību, ievērojot visas trīs tās pamatizpausmes- fizisko ķermeni, jūtas un prātu, ko vieno dvēsele.
Caur somatikas skatpunktu tiek atveseļots cilvēks- radot izmaiņas vienā no trim pamatjomām, tiek ietekmētas un līdzsvarotas arī abas pārējās jomas. Klasiskās ķermeņa terapijas pārstāvji veic izmaiņas fiziskajā ķermenī, un ar laiku jūtamas izmaiņas skatpunktos uz dzīvi (prāts) un garastāvoklī (jūtas). Klasiskajā psihoterapijā strādā ar prātu un jūtām, un pamazām jūtamas izmaiņas arī fiziskajā ķermenī. Ne vienmēr tā formās, biežāk izteiksmīgumā, stājā, kopējā ‘mirdzumā’. Somatikas pārstāvji nodarbībās un individuālajā darbā cilvēku uzmanību vērš uz sava auguma izzināšanu, apzināšanos un piedzīvošanu. Auguma, t.i., gan fiziskā ķermeņa, gan jūtu, gan prāta apzināšanos. Pastāv uzskats, ka veselība rodama harmonijā. Savukārt, harmonija- atrodot iekšējo līdzsvaru. Līdzsvaru starp ko? Inese Upe savā pieredzē kopš 2004. gada, vadot pašizziņas ilgtermiņa grupas (6-9 mēnešu garumā) un novērojot to rezultātus, izkristalizējusi –
līdzsvars starp prātu – ķermeni – jūtām,
līdzsvars starp apziņu un bezapziņu,
līdzsvars starp iekšējo dzīvi un sadzīvi ar ārpasauli,
līdzsvars starp drošību un uzdrošināšanos,
līdzsvars starp atvēršanos un aizvēršanos,
līdzsvars starp ieelpu un izelpu,
līdzsvars starp došanu un ņemšanu,
līdzsvars starp tagadni – pagātni – nākotni,
… un te uzskaitītas tikai dažas pamatjomas. Kas būtiski- atrast tieši SAVU dinamisko atrašanās punktu starp dotajiem pretstatiem. Parasti, kad tas darīts, cilvēkam sāk izteikt komplimentus par prāta skaidrību, par dzīvīgu nosvērtību, par skaistumu visādās tā izpausmēs (jo tas taču no iekšām nāk!;), par harizmātiskumu, par pārliecinātību, mieru, kas jūtams no cilvēka, bet somatikas pārstāvji to vienkārši sauc par autentiskumu– ka cilvēks atguvis savu centru – ir pats un dzīvo saskaņā ar sevi. Somatika ir viens no ceļiem atpakaļ pie sevis.
Arvien niansētāk pārzinot savu ķermeni, sajūtas, atpazīstot savas jūtas, mēs spējam tās arī pārvaldīt- tā, ka:
– ne jūtas valda pār mums (piem., rīcība niknumā vai bailēs), bet mēs pārvaldām savas jūtas,
– ne prāts valda pār mums (“es šodien atkal neizpildīju savus 100 plānus!”), bet mēs pārvaldām savu prātu,
– ne ķermenis valda pār mums (“gribas bulciņu!”:), bet mēs ar cieņu un rūpēm pārvaldām savu ķermeni.
Arvien smalkāk izzinot sevi, mēs sadraudzējamies ar savu ķermeni, jūtām un prātu, arvien vairāk spējam pieņemt sevi, līdz pat tam, ka spējam ‘nolasīt’ savas jūtas un sajūtas, kas kā smalks autentiskuma suflieris saka priekšā atbildes uz jautājumiem apjukuma brīžos (vairums no mums tās nesadzird) par to, kā rīkoties, kā reaģēt un vispār kā uz situāciju paskatīties. Kad esam kontaktā ar savu augumu, mēs atgūstam vistuvāko draugu un vissiltākās mājas- sevi pašu, kurš dod iekšējo drošības izjūtu, kurš pieejams vienmēr un ko neviens nespēj atņemt, kamēr vien mēs paši esam dzīvi
Intervija ar Inesi par somatiku, psihosomatiku un prāta/ķermeņa saikni (‘2020)