somatika | harizma | uz pieredzi balstītā apmācība | dialoģiskais apmācības stils | diverģentā domāšana
Somatika (somatics)
ir ‘ID kursa‘ izejas pozīcija- cilvēks ir vienota sistēma, kurā pastāvīgi mijiedarbojas fiziskais ķermenis, jūtas un prāts. Tie veido vienu veselumu, kas savstarpēji ietekmē viens otru. Prāts ietekmē augumu un jūtas; jūtas ietekmē prātu un ķermeni; ķermeņa stāvoklis/kustības ietekmē jūtas un prātu.
Augums ir mūsu pieredze- tas, kādi esam izauguši. Veicinot sava auguma apzinātību, mēs apzināmies labāk visu savu personību. Apzināti uzlabojot smalkas lietas savā augumā, mēs izmainām savu turpmāko pieredzi (to, kādi būsim izauguši).
Prāts, jūtas un augums ir savulaik (kopš Renē Dekarta (1596–1650) laikiem) trīs mākslīgi atdalītas cilvēka manifestācijas. Līdz tam, piem., senajā Grieķijā, cilvēks tika uzskatīts par vienu veselumu; augums ticis apzīmēts ar vārdu “Soma”, kas ietvēris visus šos 3 aspektus vienotā bioloģiskā sistēmā (tulkojumā: dzīvošana, apzinātība un fiziskums). Mūsdienās šāds holistiskais skatījums ir pamatā somatikas pieejai.
Iepazīstot savu ķermeni mēs iepazīstam savu personību, raksturu, ierobežojumus un iespējas. Iepazīstot savu personību un mainot to, kādu to vēlētos, pamazām mainās arī mūsu augums- dažkārt pat ķermeņa formas, bet visbiežāk- stāja, grācija, izpausmes, ekspresija, bet ne tikai. Un mainoties mūsu impresijām un ekspresijām, arī pasaule pret mums izturas citādāk.
Somatikas pieeja šajā kursā par pamatu ņemta, lai kursa dalībnieki pilnveidotu savu personīgo potenciālu, izmantojot visus šos personīgos resursus- fizisko ķermeni, jūtas un prātu, un tādējādi patiesi sajustu savu spēku.
Somatikas skatpunkts apmācībā ir ciešā sasaistē ar experiential learning (skaidrojumu sk.zemāk)
Harizma
ir formāla vai neformāla līdera īpašību kopums, kas iekļauj sevī pašpaļāvību, ticot sev un savām idejām, mērķtiecību, labas komunikācijas spējas, entuziasmu, spēju iedvesmot un ietekmēt citus, kas kopā veido personisko autoritāti. Tie var būt pavisam vienkārši cilvēki ar savām domām, dvēseli un dzīvi.
Arī šis vārds cēlies no senās Grieķijas, apzīmējot šarmu, grāciju, dabiskumu, skaidrību, radošumu, auglību, iztēles bagātību un altruismu (dieviete Χάριτες). Tomēr vārda sakne, pamatā, ietver sevī ‘grāciju’, un, kā zināms, grāciju iespējams novērot gan vizuāli (augums, kustības), gan sajūtot to kā personības starojumu.
Harizma tiek piešķirta, lielākoties, politiskajiem līderiem, biznesmeņiem, aktieriem, slavenībām, tāpat arī guru, praviešiem un šamaņiem, bet tie ir cilvēki ar lielu devu šī īpašību kopuma. Katrā no mums ir potenciāls drosmei būt pašam, skaidrībai tajā, ko vēlamies un enerģijai, ar ko to panākt un vēl iedvesmot citus.
Ja gadsimtus atpakaļ, piemēram, filozofs Makss Vēbers (1864-1920) formulēja, ka harizma ir noteikta personības īpašība, kas nav pieejama kuram katram, un harizmātiska personība atšķiras no vienkāršajiem cilvēkiem ar pārdabiskām, pārcilvēciskām personības spējām, ko viņam piešķīruši dievišķi spēki, tad harizma mūsdienās tiek uzskatīta par īpašību kopumu, kas ietver sevī:
– skaidrību par sevi un savām vēlmēm,
– iekšējo spēku panākt to, ko vēlas,
– paļāvību, kas sakņojas entuziasmā un cerībā,
– pārliecību par savām idejām un spēju iedvesmot un vadīt citus,
– neparedzamību, jo šie cilvēki nav cieši sasaistīti ar tradicionālajiem noteikumiem un domāšanu,
– radošu skatījumu uz problēmām un to risinājumu meklējumiem,
– drosmi plašā tās nozīmē- sākot ar drosmi būt pašam un noslēdzot ar drosmi riskēt.
Psihoanalītiķis Heinz Kohut savulaik definējis harizmātiskas personības kā cilvēkus ar neparastu daudzumu enerģijas, savienojumā ar iekšējo skaidrību, ko neaizkavē trauksme un vainas izjūta, kas piemīt daudziem pārējiem.
Harizmātiska autoritāte ir viens no trim līderu tipiem starp tradicionālo un racionāli-legālo autoritāti. Ja pārējie divi ir formālu līderu tipi, tad harizmātiska autoritāte spēj būt arī neformāls līderis, bet tikpat labi arī iekļauties formāla līdera statusā, kas padara to vēl spēcīgāku.
Muzikāli par harizmātisku līderību (3:02′)
Uz pieredzi balstītā apmācība (experiential learning)
Mācīšanās darot, jeb citiem vārdiem- jēgas un nozīmes veidošana, balstoties uz tiešās pieredzes apzinātību.
Uz pieredzi balstītā apmācība fokusējas uz individuālu pieredzi kopējā mācību procesā, t.i., katrs kursa dalībnieks iegūst sev personīgi visbūtiskākās atziņas, ko pielietot savā personīgajā pieredzē, nevis kopēji pasniegtas vispārēji pielietojamas zināšanas.
Lai spētu iekļauties šāda veida apmācībā, kursa dalībniekam vajadzētu piemist:
– vēlmei aktīvi iesaistīties,
– spējai integrēt (analizēt, sintezēt un konceptualizēt) pieredzi un
– spējai no pieredzes iegūtās idejas izmantot darbībā.
Vienvārdsakot- būt motivētam izzināt un vēlēties iekļaut iegūtās zināšanas un pieredzi savā personīgajā vai profesionālajā dzīvē. Tādi arī būtu šī kursa vēlamie dalībnieki.
Lai uz pieredzi balstītā apmācība būtu patiesi efektīva, tai jācaurauž visu apmācības sistēmu- sākot no mērķu uzstādīšanas, līdz eksperimentēšanai un novērošanai un, visbeidzot, aktivitāšu plānošanai un to realizācijai. Šis pilnais process ļauj ID kursa dalībniekam apgūt jaunas iemaņas, jaunas attieksmes un pat jaunas domāšanas pieejas.
Cilvēkiem, kas pieredzējuši šī apmācības pieeju, tā visbiežāk asociējas ar mērķtiecīgu, bet radošu atmosfēru, cieņpilnu pasniedzēja attieksmi pret katra individuālā studenta spējām, augstu efektivitāti vielas apguvē, labāku tās izpratni un faktu, ka šīs zināšanas ir ievērojami grūtāk aizmirst.
(wikipedia par experiential learning)
Dialoģiskais apmācības stils (dialogic learning)
Dialogs, kura pamatvērtība ir kopīgi atrasta patiesība un kur pamatots arguments ir būtiskāks nekā argumentētāja varas statuss jeb, citiem vārdiem sakot- dialoģiskajā apmācībā pasniedzējs zina daudz, bet atzīst, ka nezina visu, kopīgajā izziņas procesā veicinot diskusijas, kuru laikā rodas patiesība.
Dialoģiskās apmācības septiņi principi:
vienlīdzīgs dialogs, kulturāla inteliģence, atšķirību vienlīdzība, jēgas radīšana, noderīguma dimensija, solidaritāte un transformācija (Flecha, 2000).
Dialoģiskās mācīšanās princips nav jauns- to gadsimtiem atpakaļ piekopis arī Sokrāts, nepretendējot uz patiesības zināšanu, bet gan izzinot patiesību caur gudru cilvēku izjautāšanu.
Bet šīs pieejas koncepts izglītības zinātnē radies nesen (Flecha, 2000), izpētes un novērojumu procesā, pētot to, kā cilvēki izzina- gan skolas, gan ārpusskolas vidēs.
(wikipedia par dialogic learning)
Radošā/atšķirīgā/diverģentā domāšana (divergent thinking)
ir domāšanas stils un atsevišķa metode, ko pielieto, lai radītu jaunas idejas vai risinātu problēmas,
radot un/vai izpētot daudzus iespējamos risinājumus.
Psihologi izpētījuši, ka viens pats augsts IQ rādītājs vēl negarantē panākumus; būtiskākas ir tās īpašības, kas veicina atšķirīgo domāšanu, t.i.,
– nekonformisms (nepakļaušanās vispārējam viedoklim),
– zinātkāre,
– gatavība riskēt un
– neatlaidība.
Tāpat, radošās domāšanas procesi vieglāk padodas cilvēkiem, kam attīstītas abas smadzeņu puslodes (piem., mūziķi), jo tās princips balstās uz brīvu un radošu asociāciju izmantošanu domāšanas vai problēmu risināšanas laikā, kas iesaista aktīvā sadarbībā gan loģisko, gan radošo smadzeņu puslodi.
Darbības, kas veicina radošo/atšķirīgo domāšanu, ietver smadzeņu vētru (brainstorming), domu un ideju kartes zīmēšanu, veicot pierakstus vai brīvās rakstīšanas metodi, radot mākslas darbu vai piedaoties tematiskā radošā procesā, kā arī problēmas risināšanas atlikšanu (rīts gudrāks par vakaru), meditāciju un citas metodes.
Vairums ‘ID kursa’ semināru iekļauj šī aspekta attīstīšanu mācību procesa laikā. Sākot no dažādu mākslas terapiju praktiskajām nodarbībām līdz līderības semināriem, kur uzmanība vērsta uz to personības īpašību veicināšanu, kas veido radošās domāšanas potenciālu, jo radoša pieeja problēmu risināšanā, tiekoties ar neparedzamo, taču ir veiksmīga līdera atslēga!
TED konferences runa par radošumu izglītībā kā ieguldījumu nākotnē (angliski, 19:29′)
(wikipedia par divergent thinking)
atgriezties uz ‘ID kursa’ aprakstu
