`Stihiju deja | personīgie rituāli’
pašterapija, enerģiska izlāde un uzlāde
Jebkura skaņa ir vibrācija.
Uz šo pieņēmumu balstās arī Stihiju dejas process,
kurā caur mūziku tiek piedāvāti seši dažādi ritmi jeb vibrāciju kopumi,
kurus esat aicināti izdejot.
Ja bail no vārda ‘izdejot’, ņemiet to kā ‘ļaut sev kustēties’ un izzināt savas kustības
pasniedzējas doto uzdevumu formātā.
Katram no mums ir dabīgi izveidojušās
vājās un stiprās puses.
Mēs visi piedzimstam ar sākotnējiem, kā smejos, ‘rūpnīcas uzstādījumiem’- stihiju proporcijām. Kāds ir mierīgāks, nosvērtāks, lēnāks, kāds- vieglāk un ātrāk satraucas, kāds vairāk atvērts uz komunikāciju, kādam ātri uznāk dusmas, ja ir ierobežota brīvība izpausties vai piepildīt savas idejas, bet kādam idejas ir vienaldzīgas, jo būtiskākais viņa dzīvē ir kopā būšana ar cilvēkiem.
Dažkārt stihiju attiecības ir ierūsējušas,
bet dažkārt- nepieciešams mainīt to attiecības.
Varbūt balstoties uz pēdējo gadu notikumiem, jums bijis nepieciešams būt straujam, komunikablam, ideju pilnam, ekspresīvam un ekspansīvam, un varbūt esat iestrēdzis šādās stihiju attiecībās, kad uguns ir pāri visam, kad ūdens jeb atjaunošanās stihijai netiek veltīta pietiekama vērtība, laiks un uzmanība, un jūs tuvojaties izdegšanai (vai tur jau esat).
Cits variants, kas bieži ir mazo bērniņu māmiņām- pēc vairāku mēnešu (varbūt gadu) būšanas mājās kopā ar mazuli, kur visa uzmanība vērsta uz bērna un savām pamatvajadzībām, uz aprūpēšanu, uz mieru, uz piezemētību, uz rutīnu (ēst, gulēt, atraudziņa, vēdera izeja, pastaiga utt., kas mazajam ir nepieciešama, bet, iespējams, jums jau sen apnikusi), jūtam, ka zemes smagnējība pārņem pārāk lielu dzīves daļu, un tā nav vairs tik nepieciešama- nu jau mazulis iet dārziņā un jums ir iespēja atgūt vieglumu. Stihiju deja var būt viena no aktivitātēm, kas tam palīdz. Bonusā nāk vēl arī kvalitatīvs laiks sev, par ko jaunās māmiņas visvairāk ir sajūsmā :)
Stihiju deja aicina un izaicina
būt spējīgiem būt dažādiem–
pieredzēt to ir viens no šīs aktivitātes mērķiem.
Viens iemesls:
izkāpt ārā no ‘es vienmēr esmu tāds’, ‘citādāk nevar’, ‘neviens nesapratīs, ja es darīšu savādāk’ utml.. Pamēģināt būt citādiem, citādākiem kaut mazliet (nav uzreiz jāiet galējībās) sniedz pamatu būt mazāk ierobežotiem un … mazāk vadāmiem jeb brīvākiem. Citiem vārdiem- tā ir viena no takām uz spontanitāti, ne-manipulējamību, radošumu, kā arī- vieglāku, spēlīgāku skatu uz dzīvi, kas bieži vien mums pietrūkst nopietnajā, atbildīgajā pieaugušamības dzīves posmā.
Otrs iemesls:
Vairumā gadījumu mēs esam sevi attīstījuši tomēr vienpusēji- pulējuši vienu pusi un novārtā atstājuši kādu citu pusi. Stihiju deja ļauj mums iepazīt un apgūt to mazāk pulēto, ēnā atstāto daļu sevī, un, manis pašas pieredze, saka- pat iemīlēt to (kas likās derdzīgs un bezjēdzīgs)! Citi pārāk daudz ir bijuši ‘domāts-darīts’ dzīvesveidā, novārtā atstājot pasīvo savu daļu un tās sniegtos labumus- atpūtu, atjaunotni, atveseļošanās iespējas, kā arī- jūtu pasauli (šādi īpatņi iespējams jautās “kas tas tāds?”;) Citi- pārāk nodevušies naudas pelnīšanai, sāk pamazām atskārst, ka pietūkst dzirksts, viegluma, radošā pieskāriena rutīnai, lai to spētu godam nosaukt par Dzīvi. Kad izgaismojam, izzinām iepazīstam ēnas pusi, mēs dodam sev iespēju to pieņemt (jo tas neizskatās vairs tāds bubulis;) un, līdz ar to- integrēt, kas, savukārt, ir pamats pilnībai. Un kur pilnība, tur iespēja jēgas izjūtai, varbūt kādam- laimes izjūtai, citam- harmonijas pieredzei, cits to sauks par ‘viss ir kārtībā’ sajūtu, cits- par sirdsmieru.
Dejā mēs varam lieko, nevajadzīgo atdot,
bet tik pat labi arī- attīstīt vajadzīgo, nepieciešamo,
vairot to stihiju, kas ir vāja un mazākumā.
Es to saucu par izlādi un uzlādi dejā.
Ja, piemēram, aizvainojumi bijuši pietiekami daudz, mēs tos varam izdejot, izlādēt kustībā. Vai ja jūtas, skumjas, nostaļģija iekšā ir, bet ārā nenāk- Stihiju dejā ir vesels laika posms veltīts tam, lai izmantotu iespēju ar šīm jūtām nonākt kontaktā un palaist veselīgā veidā. Tas- par izlādi.
Stihiju dejā mēs varam arī uzlādēties, un tas nenozīmē vampīrismu ;) – ne no viena cita mēs neko nepiesavināmies- drīzāk, pieredzot citus dalībniekus, kuriem ir tas, kas mums ir mazākumā, mēs varam iedrošināt sevi, iedvesmoties no viņiem. Nez, vai pārliecināju ar vārdiem, bet darbos/praksē daudz dalībnieku šo izteikuši- ka tas strādājot (;
Šai saistībā turpinot-
deja var būt dziedinoša, gan to dejojot,
gan ieraugot, kā cits dejo.
Varbūt es atklāju kādu kustības raksturu, kas devis man prieku, bet biju par to aizmirsis.
Varbūt es izbaudu savu kaislīgumu vismaz šai dejā, un tā nopūšu putekļus no iesīkstējušās bezkaislības.
Varbūt ieraudzīju kādu tik ļoti izbaudot kontaktu ar sevi, ka iedvesmojos uzdrīkstēties atļaut sev to pašu.
Varbūt kāds dejā tik drosmīgi atvēries, ka man piešķiļ drosmi arī pavērties un būt patiesākam.
Varbūt kāds šādi dziedinās un iedvesmojas, skatoties manā dejā?
Daudzu meditāciju mērķis un būtība
ir nonākt tagadnē, ‘šeit un tagad’ stāvoklī–
novēršot būšanu pagātnē (atmiņās) vai nākotnē (plānos). Esot kontaktā ar savu ķermeni un dejā, arī skeptiķi pēc Stihiju dejas nodarbības atzinuši, ka tas tomēr sanācis (lai gan nav garantēts visiem;). Manuprāt, kā auguma terapeitei, atslēga ir ķermeniskumā, kustībā un prāta uzmanības vēršanā uz sajūtām, ko es palīdzu atcerēties un piekopt visu nodarbības laiku. Un ja tas iepatīkas, priecājos, ka ņemat to līdzi tālāk lietošanai.
Vēl par tagadni- citā aspektā.
Sniegtā mūzika var patikt, var nepatikt, var atraisīt aizkaitinājumu, bet var arī aizvest uz prieka pilnām atmiņām vai izjūtām. Mūziku iesaku tvert kā sniegto atmosfēru, būt kontaktā ar to, ko tā izraisa (tagad, šobrīd) un tieši to arī izdejot- izdejot lieko laukā vai izdejoties tā, ka šīs jūtas bagātinās un spēcinās- tā arī ir praktiska būšana Tagadnē, būšana kontaktā ar to, kas ir šobrīd. Ļaujam tam notikt!
Procesa iznākums.
Līdzsvarojot stihijas, rodas iespēja pietuvoties pilnībai, veselībai, harmonijai. Lieli vārdi, bet tā bieži vien jūtas Stihiju deju tikko izdejojušie cilvēki- viens pietuvojies Mieram, cits izbauda lielu pieņemšanas un pat mīlestības izjūtu, kāds cits- patiesu pateicības izjūtu, kādam paveras iekšējais horizonts un plašāks skats uz pasauli, kādam- dziļākas pārdomas, kādam- domas aptrūkušās, un tajā ir tas lielais skaistums. Un atkal jau- protams, tas nav garantēts un ir variāciju iespējas ;)
Un Stihiju dejā iesāktie procesi nebeidzas tai pašā vakarā, izejot ārā pa durvīm- augums pieredzējušo vēl turpina pārstrādāt; ir bijuši gadījumi, kad pat pēc 3 dienām man cilvēki teikuši, ka Stihiju dejā iesāktais process vēl jūtami turpinās, ir krāšņāki sapņi un dzīves uztvere.
Mēs saņemam tik daudz,
cik ļaujamies saviem procesiem.
Cik daudz atvēršos procesam, tik daudz manī varēs ieplūst pieredze. Aicinu pataustīt savu komforta zonas robežu, bet – arī to cienīt. Jo ja plēsīsim savas robežas ar varu (kādreiz tas bija modē;), būsim vardarbīgi pret sevi. Kam tas vajadzīgs? Ko labu tas dara? Man nav labu, apmierinošu atbilžu uz šiem jautājumiem, tāpēc aicinu uz cieņu pret savām robežām un baudīt to, kas ienāk, esot tik atvērtiem, cik esošās nodarbības procesā sanāk.
Konfindencialitāte
ir pamats, uz kura bāzējas visi grupas semināri, ko pasniedzu. Tā nodrošina minimumu tam, lai mēs varētu justies kaut nedaudz drošāki atvērties procesam.
Ko tas nozīmē?
Mēs droši varam atstāstīt citiem nodarbības struktūru un savu paša pieredzi, bet konfidencialitāte stingri aicina paturēt pie sevis visu to, ko redzējām, dzirdējām, pieredzējām no citiem. Aiz cieņas pret katru, ar ko kopā piedalāmies vienā procesā
stāstījuma autore–
Inese Ločmele,
auguma psihoterapeite,
pasniedz ‘Stihiju deju‘ un radoši to izzina kopš 2009.gada
uz Stihiju dejas nodarbības aprakstu
