Sanitas Dukas intervijas ar Inesi Upi (tagad Ločmeli) izvilkums par līdzīgo un atšķirīgo dejā, improvizācijā un terapijā

Ines*, kas, Tavuprāt, ir deja?

Deja ir kustība, ko tās radītājs vai skatītājs jūt kā deju. Dažkārt tā var būt vairāk iekšējā, nekā ārēji, vizuāli citiem redzamā kustība. Līdzība, ko nepārprotami saredzu dejas izrādes baudījumā, dejas fiziskajā pieredzēšanā un terapeitiskajā procesā, ir iekšējās kustības radīšana- tas ir cilvēka aizkustinājums jūtu, sajūtu un pārdomu kvalitātē.

Skatos uz Cilvēku holistiski, kā uz vienotu sistēmu, kurā savsarpēji mijiedarbojas fiziskais augums, prāts un jūtas-  tās ir tikai 3 dažādas cilvēka manifestācijas**; cilvēka būtība ir viens nedalāms veselums. Ja tiek iekustināts fiziskais ķermenis, tiek iekustinātas arī cilvēka pārējās manifestācijas- arī jūtas un prāts, un otrādi. Visbiežāk tas notiek tik smalkā līmenī, ka mēs to pat nepamanām- dziļo muskuļu sasprindzinājumos un atslābumos, elpošanas izmaiņās, kas ietekmē nervu sistēmu, un līdz ar to- jūtas, kas dzīvojas mūsos nepārtraukti, nu, un par domu dzīvīgumu mūsu galvās, laikam, neviens nav jāpārliecina. Vienvārdsakot, fiziskās sajūtas, jūtas un prāts aktīvi mijiedarbojas mūsos katru mirkli. Tādējādi- skaidri no šī skatpunkta ņemot, visas ietekmes ietekmē visas mūsu manifestācijas. Un tādējādi- būtiskais, manuprāt, šajā ietekmju pilnajā procesā, saukta ‘dzīve’, ir apzinātība- savas dzīves un katra momenta apzināšanās- tā dod mums brīvību un atbildību pār savu dzīvi, kas, manā skatījumā, ir skaistākais un vērtīgākais, ko pieredzēt

Kas, pēc Tavām domām, ir tas īpašais dejas procesā?

Apzināšanās kāpinājums, kaut uz stundu – izrādes laikā, dejas improvizācijas nodarbībā vai terapijas norisē. Tas, ko pēdējos gados esmu apstiprinājusi sevī- deja spēj būt visvairāk uzrunājoša un transformējoša tieši kad to dejo, kad tajā reāli, fiziski iesaistās, un mazāk- kad to vēro no malas. Jo īpaši dejas improvizācija, kontaktimprovizācija vai jebkura terapeitiskā deja. Mani vēl joprojām nebeidz pārsteigt un priecēt bieži pieredzētais- šo nodarbību laikā redzu cilvēkos t.s. insaitu momentus- atklāsmes par sevi, savu personību, savu saskarsmi ar ārpasauli un- savu fizisko būtību- augumu, kas, savukārt, nepastarpināti atkal saistīts ar mentālo atklāsmju pieredzi.

Cilvēkā strādā t.s. spoguļneironi, kas izpaužas, piemēram, šādi: kad skatāmies kādu kustībā, mēs paši mazmazliet kustamies tāpat kā šis cilvēks. Tik maz, ka varam arī to nemanīt. Nedaudz cilvēku zina, ka viņi kustas līdzi, kamēr skatās sporta pārraides, cirka, dejas izrādi vai ko tamlīdzīgu, un dažkārt par to kautrējas. Patiesībā, par to būtu jāpriecājas, jo tas parāda labi attīstītu t.s. kinestētisko empātiju. Vienvārdsakot- kad mēs skatāmies, kā kāds kustas, mēs kustamies viņam līdzi. Vai iedomājies? Mēs, patiesībā, dejojam līdzi. Smalki, gandrīz nemanāmi, dziļi muskulārajā līmenī.

Un vēl- visbiežāk izrādes vai dejas nodarbību laikā dominē smadzeņu radošā puslode, un ierastā, loģiskā- atpūšas; lai pēc tam ar svaigiem spēkiem un jaunu sparu spētu risināt ikdienas lielākas un mazākas problēmas. Šo sparu dod radošums, kas pabijis dominantē, kamēr atpūtāmies no ikdienas racionālajām domām

Kādas ir dejas improvizācijas un terapeitiskā procesa līdzības?

Tā ir apzināšanās attīstīšanas māksla. Gan dejas pieredzēšanas, gan- terapijas procesā. Tā ir apzināta dzīves pieredzēšana šeit, šajā momentā. Un apzināšanās ir cieši saistīta ar labās puslodes aktivitāti. Deja un terapeitiskais process- tas ir radošās smadzeņu puslodes manifestācija pār racionālo, kaut uz laiku. Tā ir sastapšanās pašam ar sevi. Īsto sevi. Un tas ir milzīgs potenciāls, atbrīvots spēks, kas tiek pavērts un pasmelts drošās devās, ar ko cilvēki aiziet mājās pēc abu veidu aktivitātēm

Ar ko atšķiras dejas improvizācijas nodarbības no terapeitiskā procesa?

Terapeitisks process notiek gan improvizācijas un terapeitisko deju, gan psihoterapijas laikā. Atšķirība ir procesu dziļumā- nedod Dievs iekļaut dejas nodarbības laikā psihoterapijas dziļumu- nodarbībai jābūt tik dziļai, lai aizkustinātu, un tik dziļai, lai dejotājs, izejot no dejas telpas, būtu iedvesmots pārdomām un rīcībām, bet- pats spētu vadīt un savaldīt savus psihiskos procesus, kas viņā saviļņoti. Psihoterapija, savukārt, atsedz cilvēkam pašam mazliet vairāk, nekā viņš individuāli spēj ar to tikt galā, un tamdēļ ir terapeits, kura dzīva klātbūtne, vārdi un rīcības dod atbalstu un spēcina, lai ar atvērto problēmu cilvēks spētu strādāt tādā dziļumā, kādā viens pats nespētu. Un tā ir cita intensitāte. To dejas nodarbībās nesasniegt, un nevajag sasniegt. Mērķi un to dziļums ir cits

 

* – Inese Ločmele (ex Upe) – dejas un personības kultūras centra “I-DEJAS MĀJA” radītāja un saimniece, kontaktimprovizācijas, terapeitisko deju pasniedzēja un praktisko pašizziņas semināru vadītāja, franču psihoterapijas virziena “psiho-organiskā analīze” terapeite.

Interviju veidojusi Sanita Duka

 

** – prāts, jūtas un augums ir savulaik (kopš Renē Dekarta (1596–1650) laikiem) 3 mākslīgi atdalītas cilvēka manifestācijas. Līdz tam, piem., senajā Grieķijā, cilvēks tika uzskatīts par vienu veselumu; augums ticis apzīmēts ar vārdu „Soma”, kas ietvēris visus šos 3 aspektus vienotā bioloģiskā sistēmā. Mūsdienās šāds holistiskais skatījums ir pamatā Somatikas pieejai