Auguma apzināšanās, prāta-ķermeņa-jūtu līdzsvarošana.
Sevis pieredzēšana,  izzināšana, pieņemšana.
Praktiskas metodes praktiskai dzīves kvalitātes maiņai

Mums katram ir augums- ķermenis, prāts un jūtas. ‘Augums’ = tas, kādi esam izauguši jeb tas, kāda ir mūsu pieredze. Somatikas praktiskajos pieredzes semināros mēs to izzinām caur visām trijām tā izpausmēm. Veselība = veselums. No somatikas skatpunkta- pieredzot sevi visā veselumā mēs esam tuvāk veselībai, kurā dzīvo gan iekšējais miers, gan harmonijas izjūta.
Somatikas pieeja pārstāv maigus, rūpīgus un cieņpilnus pašizziņas procesus, lai atgrieztos Mājās – savā ķermenī, pie sava kodola, tuvāk savai autentiskajai identitātei.
Iepazīstot īsteno, autentisko sevi arī attiecības ar citiem un pasauli apkārt kļūst vieglākas, pieņemošākas, aizraujošākas, drosmīgākas, radošākas. Īstenākas. Autentiskākas.
Vairumam no mums prāts dominē pār jūtām un ķermeni, kas izjauc dabīgo līdzsvaru un rada grūtības, slimības vai citas problēmas sevī pašā vai ar citiem. Somatikas semināros praktiski iepazīstam dažādas būtiskas pieejas, kas ļauj apzināties, kur meklējamas mūsu problēmu saknes un piedāvā idejas, kā tās risināt.

 

Somatikas pasniedzējas, auguma psihoterapeites, Ineses Ločmeles komentārs par somatikas būtību:

Ķermeņa padarīšana par objektu ir mūsdienu kultūras fenomens. Kopš R.Dekarta laikiem, 17.gadsimta,Somatika ParSomatiku ķermenis/viela un prāts/jūtas/dvēsele ticis atšķirts nosakot, ka prāts ir pārāks, un ķermenis ir tam, lai to lietotu, kontrolētu un pakļautu.

Šis skatpunkts, kas mācīts kopš bērnības nu jau gadsimtiem, liek mums zaudēt balansu, zaudējot pamatus zem kājām gandrīz vārda tiešajā nozīmē- zaudējot subjektīvo patiesu esamības sajūtu un spēju īsteni iesakņoties šai pasaulē. Psihoterapijā to sauc par inkarnāciju; latviskojot- par iemiesošanos.

Iemiesotība (embodiment) ietver sevī tagadnes izjūtas veicināšanu caur apzinātības attīstīšanu, ieklausoties ķermenī, informācijā, ko tas sniedz, tādējādi dodot iespēju atgriezt līdzsvaru starp prātu un ķermeni un integrēt tos vienotā veselumā.

Būt inkarnētam/iemiesotam nozīmē attīstīt pašpieņemšanu, pašcieņu un mīlestības pilnas rūpes par sevi. Un tādējādi arī attiecības ar līdzcilvēkiem veidojas vieglākas un harmoniskākas.  Es to visbiežāk saucu par atgriešanos sevī vai tikšanos ar savu kodolu. No sevis kā objekta (kas jālieto un jāpārvalda) mēs pārtopam par sevi Sevi. Bez tā mēs jūtamies atstāti, ievainoti, sadrumstaloti, bieži vien nobijušies, dusmīgi vai pazaudējušies un nespējīgi piepildīt savu patieso potenciālu izaugsmes pilnai un radošai dzīvei.

Kamdēļ nepieciešams izzināt savu augumu?

Mana atbilde ir vienkārša: tas ir ceļš uz harmoniju un mīlestību. Sākot ar sevi. Izzinot, ieklausoties un pieņemot sevi mēs iemācāmies sevi līdzsvarot. Un harmonija dzīvo tur, kur ir balanss, apzināšanās un pieņemšana. Šis ir viens no daudzajiem ceļiem pie sevis

Kermenis+Prats+JutasSomatika ir skatījums uz cilvēku, personību kā vienotu veselumu (holistiskā/wholistic pieeja). Somatikas skatpunkts- redzēt personību, ievērojot visas trīs tās pamatizpausmes- fizisko ķermeni, jūtas un prātu.

Caur somatikas skatpunktu tiek atveseļots cilvēks- radot izmaiņas vienā no trim pamatjomām, tiek ietekmētas arī abas pārējās jomas. Klasiskās ķermeņa terapijas pārstāvji veic izmaiņas fiziskajā ķermenī, un ar laiku jūtamas izmaiņas skatpunktos uz dzīvi (prāts) un garastāvoklī (jūtas). Klasiskajā psihoterapijā strādā ar prātu un jūtām, un pamazām jūtamas izmaiņas arī fiziskajā ķermenī. Ne vienmēr tā formās, biežāk izteiksmīgumā, stājā, kopējā ‘mirdzumā’. Somatikas pārstāvji nodarbībās un individuālajā darbā cilvēku uzmanību vērš uz sava auguma izzināšanu, apzināšanos un piedzīvošanu. Auguma, t.i., gan fiziskā ķermeņa, gan jūtu, gan prāta apzināšanos.  Pastāv uzskats, ka veselība rodama harmonijā. Savukārt, harmonija- atrodot iekšējo līdzsvaru. Līdzsvaru starp ko? Inese Ločmele savā pieredzē kopš 2004. gada, vadot pašizziņas ilgtermiņa grupas (6-9 mēnešu garumā) un novērojot to rezultātus, izkristalizējusi –
līdzsvars starp prātu – ķermeni – jūtām,
līdzsvars starp apziņu un bezapziņu,
līdzsvars starp iekšējo dzīvi un sadzīvi ar ārpasauli,
līdzsvars starp drošību un uzdrošināšanos,
līdzsvars starp atvēršanos un aizvēršanos,
līdzsvars starp ieelpu un izelpu,
līdzsvars starp došanu un ņemšanu,
līdzsvars starp tagadni – pagātni – nākotni,
… un te uzskaitītas tikai dažas pamatjomas. Kas būtiski- atrast tieši SAVU atrašanās punktu starp dotajiem pretstatiem. Parasti, kad tas darīts, cilvēkam sāk izteikt komplimentus par prāta skaidrību, par dzīvīgu nosvērtību, par skaistumu visādās tā izpausmēs (jo tas taču no iekšām nāk!;), par harizmātiskumu, par pārliecinātību, mieru, kas jūtams no cilvēka, bet somatikas pārstāvji to vienkārši sauc par autentiskumu– ka cilvēks atradis savu centru – ir pats un dzīvo saskaņā ar sevi.

Kopš bērnības mēs tiekam mācīti vērst uzmanību uz ārpasauli- pasauli ārpus mums pašiem. Tas ir vienpusīgs skatpunkts, kurš izjauc līdzsvaru (starp iekšējo un ārpasauli). Somatika to līdzsvaro ar uzmanības vēršanu uz iekšējo pasauli- sajūtām, jūtām, iztēli, asociācijām, atmiņām, nozīmi, simboliem. Vēršot uzmanību, kā daudziem mums ierasts, tikai uz ārpasauli, pastāv liela iespējamība vienkārši sevi pazaudēt. Somatika ir viens no ceļiem atpakaļ pie sevis.

Arvien niansētāk pārzinot savu ķermeni, sajūtas, atpazīstot savas jūtas, mēs spējam tās arī pārvaldīt- tā, ka ne jūtas valda pār mums (piem., rīcība niknumā vai bailēs), bet mēs pārvaldam savas jūtas, ne prāts valda pār mums (“es šodien atkal neizpildīju savus 100 plānus!”), bet mēs pārvaldam savu prātu, ne ķermenis valda pār mums (“gribas bulciņu!”:), bet mēs ar cieņu un rūpēm pārvaldam savu ķermeni. Arvien smalkāk izzinot sevi, mēs sadraudzējamies ar savu ķermeni, jūtām un prātu, arvien vairāk spējam pieņemt sevi, līdz pat tam, ka spējam ‘nolasīt’ savas jūtas un sajūtas, kas kā smalks autentiskuma suflieris saka priekšā atbildes uz jautājumiem apjukuma brīžos (vairums no mums tās nesadzird) par to, kā rīkoties, kā reaģēt un vispār kā uz situāciju paskatīties. Kad esam kontaktā ar savu augumu, mēs atgūstam vistuvāko draugu un vissiltākās mājas- sevi pašu, kurš dod iekšējo drošības izjūtu, kurš pieejams vienmēr un ko neviens nespēj atņemt, kamēr vien mēs paši esam dzīvi