Vajadzības. Aktivitātes un pasivitātes proporcijas. Iekšējo rezervju tērēšanas mehānismi. Jūtas, to skaitā. Jūtu pārvaldīšanas citādāks veids. Un kā tas viss neviļus noved pie apzinātības…

Mēs esam atkarīgi. Jāatzīst. No ēdiena, no miega, no gaisa, no ūdens, no siltuma. Mums visu laiku jāatjauno šie resursi- sevi jābaro. Ar ēdienu, ar gaisu, ar ūdeni, ar miegu un atpūtu. Tās ir mūsu degvielas. Proporcionāli tās jāuzņem ik dienu.

Ja kādu no degvielas veidiem neuzņemam laicīgi, mēs to kompensējam ar citu. Piemēram, ja nepaguļam vai neatpūšamies pietiekoši, tad vairāk uzēdam. Un ja tas ir jau paradums, tad, ļoti iespējams, uzēdam ko saldu, lai ātri uzņemtu fikso enerģiju un ātri varētu turpināt savas aktivitātes. Aktivitātes izvirza Tiredjaunas aktivitātes, un miegam un pasīvai atpūtai neatliek pietiekami laika. Uz tā rēķina- atkal jāuzēd! Un šis ir tikai viens vienkāršs kompensēšanas paveids.

Mūsu ikdienu var iedalīt divās mijiedarbēs- aktīvajā sevis tērēšanā un pasīvajā- spēku uzņemšanā. Došanā- ņemšanā, ja tā ir ierastāk domāt. Kā ieelpa un izelpa mijas, tā aktivitātei būtu jāmijas ar pasivitāti, lai uzņemtu spēkus būt atkal aktīvam, ekspansīvam, izdarīgam, panākošam. Ja esam aktivitātē par daudz, mēs izdegam. Ja esam pasivitātē par daudz, mēs sanīkstam. Tām būtu jāmijas abām kā ieelpai ar izelpu, lai uzturētu veselīgu balansu.

Tiem, kuri par daudz ir aktivitātē, jāuzņem kvalitatīva degviela, lai tā varētu turpināt ilgtspējīgi. Citiem vārdiem, sprinteriem jāpamācās no maratona skrējējiem, kā neizšauties pirmajās minūtēs, un neskriet tālākās stundas uz iekšējo resursu bāzes.

Par jūtām nedaudz.
Arī jūtas veidojas no mūsu iekšējo resursu rezervēm- dusmas, aizkaitinājums, aizvainojums, niknums, izmisums, vilšanās (pieķeršanās sekas), vaina, kauns, skumjas, žēlums, prieks, aizrautība, un citas- lai izveidotu jūtas, mūsu organisms sekunžu sīkdaļu ātrumā bioķīmiski uzražo tās. No kā uzražo? Kur tiek ņemtas izejvielas šiem ‘enerģijas kokteiļiem’? Atbilde- no iekšējiem organisma resursiem… Tai skaitā vitamīniem, minerāļiem, ko mēs tik ļoti vērtējam un cenšamies uzņemt. Un organisms uzņem resursus- caur ēšanu, gulēšanu, elpošanu, …un tā atgriežamies pie raksta sākuma tēmas…

Ja ikdienā nesekojam savam emocionālajam līdzsvaram jeb neatvēlam laiku/vērtību nomierināties vai Juutasvarbūt to vienkārši nemākam, mēs šādus “emocionālos kokteiļus” servējam ik stundu, nē, ik minūti, un dažkārt- biežāk. Tikai šos kokteiļus mēs neizdzeram, bet izlejam ārpasaulē. Servējam no saviem resursiem un izlejam, servējam, izmantojot savu paša enerģiju un izšķaidām, servējam no jauna un izmetam ārā. Nesagaidām pietiekami laikus feisbukā un uztaisām vilšanās kokteili, to izlejam. Vilšanās nomainās ar sevis vainošanu- taču varēju labāk uzrakstīt- jauns kokteilis! Un klāt pieservējas sevis žēlošana- jauns kokteilītis! Pēc tam, iespējams, uznāk dusmas (jauns kokteilis!) par pārējiem, kas mani nesaprot. Šīs dusmas savienojas ar dusmām par notikumu pirms pāris dienām- uztaisam dubultkokteili un dafai ātri to izšķaidam! Nospriežam uzzvanīt draudzenei to izstāstīt jeb padalīties, bet draudzene neatbild. Jaunu kokteili galdā! Un kokteiļi tiek servēti, servēti, servēti un izlieti, izlieti, izlieti. Un tādējādi mēs tērējam, tērējam, tērējam sevi tikai jūtot vien…

Sabiedrības biežāk lietotā doma ir, ka jūtas ir jāizpauž, jāizliek uz āru, jāizpūš tvaiks, līdz pat boksa maisu lietošanai un kliegšanai spilvenā. Jā, tā var un kādreiz vajag- aktīvi izpaust, izreaģēt. Bet ir vēl viens- pasīvs veids- kā reaģēt, kad jūtas mūs pārņem jeb, kad uzservēts vēl viens kokteilis no iekšējām rezervēm. Elpot…

Elpa.
“Elpa ir stibiņa, ar kuru var pārvaldīt pūķi” pirms gandrīz 20 gadiem teica mans pirmais nozīmīgais improvizācijas skolotājs, Sergejs Ostrenko, sakot, ka tā ir sena ķīniešu paruna. Pūķis te bija domāts jūtas. Mēs spējam tās apspiest, norīt, apklusināt ar elpošanas palīdzību un mēs varam tās spēcināt, piešķirt tām jaudu ar elpošanas palīdzību. Tālāk ejot- mēs varam sevi ievest nomāktībā, apspiežot elpu un jūtas, un varam novest sevi līdz histērijai un panikai, ļaujot sev elpot ātri un sekli. Terapijas sesijās “elpo” ir mans biežāk pieminētais vārds, jo katrs no mums ir izstrādājis elpošanas paradumus, ar kuriem mēs aizsargājamies no ārpausaules sniegtās trauksmes, bet ar to upurējot vispārējo veselību- gan fizisku, gan arī …garīgu.

Par šo varētu rakstīt vēl patiešām daudz, bet- atgriezīsimies pie jūtu kokteiļiem un to izliešanas. Šos jūtu kokteiļus, kuri tiek servēti no organisma iekšējām rezervēm, iespējams arī izdzert, tādējādi atstājot uzradīto enerģiju savās mājās- savā ķermenī. Un elpošana ir lielceļš uz to. Dziļa elpošana vēderā, vēderu ieelpā padarot lielu kā bumbu un ļaujot izelpā pasīvi izpūst gaisu no sevis jeb ļaujot sev atpūsties, t.i., nekontrolēti, neklusinot, neaizturot, nebremzējot izpūst izelpas gaisu ārā no sevis. Izelpa ir pasīvs akts. Tā ir ķermeņa atpūta.

Situācijās, kur emocijas uzsit augstāku vilni, mēs uzradām jūtu/enerģijas kokteili, bet šādi elpojot vēderā, palēnām to izdzeram- atstājam šo uzradīto enerģiju paši sevī.

Šim paņēmienam ir vēl viens guvums- caur šādi piedomātu/apzinātu elpošanu mēs sazemējamies jeb, manu terapijas klientu vārdiem- neļaujam aiziet galvā vai citos un aizmirst par sevi pašu. Pateicoties apzinātai dziļai vēdera elpošanai mēs paliekam pie ‘skaidrāka saprāta’ jeb turpinam apzināties savas vajadzības, savu viedokli, savas jūtas (kas ir suflieris, kurš norāda, ko darīt tālāk), un kvalitatīvāk spējam risināt radušos situāciju, jo- esam ‘šeit un tagad’ un varam lēmumus pieņemt apzināti!

Un vēl viens bonuss- pateicoties dziļajai vēdera elpošanai mēs nomierinamies ievērojami ātrāk pēc situācijas izbeigšanās- kur citreiz mēs vēl ‘vārītos’ vismaz pusdienu, tur ar šādu elpošanu varam kļūt mierīgi arī 3 minūtes uzreiz pēc saspringtās situācijas noslēguma.

 

Re, kā- sākām ar pamatvajadzībām un tikām līdz apzinātībai! ;)
Uz veselību!

Inese Ločmele, Grinberg metodes praktiķe